Asaris ir viena no Latvijā pazīstamākajām un plašāk izplatītajām zivīm. Interesanti, ka tās mīt ne tikai upēs, ezeros un citos saldūdeņos, bet arī Rīgas jūras līča piekrastē. Nav gan konstatēts, ka asari nārstotu jūrā.
Asaris ir viena no Latvijā pazīstamākajām un plašāk izplatītajām zivīm. Interesanti, ka tās mīt ne tikai upēs, ezeros un citos saldūdeņos, bet arī Rīgas jūras līča piekrastē. Nav gan konstatēts, ka asari nārstotu jūrā. Lai turpinātu sugu, viņi iepeld upēs, bet pēc tam atgriežas atpakaļ jūrā.
Visi asari nav vienādi. Jebkurš makšķernieks noteikti būs ķēris mazos, lēnaudzīgos piekrastes zāļu asarus. Kā tos pazīt? Viņi ir platāki, druknāki, tumšāki un sastopami visos ezeros, krastu tuvumā zālēs un arī dziļumā aiz tām. Lielos, mazzāļainos ezeros to izmēru nosaka skopā barības bāze – planktons.
Zāļu asari sastopami arī upītēs, bet jau ir krietni lielāki – var pārsniegt pat puskilogramu, jo tekošos ūdeņos barības parasti ir vairāk. Savukārt lielos un zāļainos ezeros, kur gultnes tuvumā ir ļoti daudz sīkbūtņu, tie ir vēl lielāki, tumšāki un druknāki, cietākām zvīņām. Neatsakās arī no sīkām zivtiņām.
Vēl viena zāļu asaru pazīme ir nārsts. Viņi nārsto agri pavasarī – tūlīt pēc līdakām. Turklāt tas notiek ļoti strauji. Nobriedušās ikru lentītes gali izspiežas ārā, aizķeras kaut kur stiebros, un pēc maza laiciņa mātītes vēders ir tukšs.
Atnācēji no jūras
Vēl viena asaru grupa ir tā sauktie dziļuma asari. Sastopami dziļākos, tīrākos, mazzāļainos, lielos ezeros. Šie asari ir gaišāki, slaidāki, krāsas ne tik košas. Ir pamats domāt, ka tie ir tie paši jūras asari, kas savulaik ieceļojuši ezerā un tur arī palikuši. Dziļuma asari nārsto vēlāk – maija vidū, pat jūnijā.
Tie nelabprāt dodas zālēs, bet visu gadu uzturas ezera plašumos, tālāk no zālēm, galvenokārt pie gultnes. Pat šo asaru mazuļi izvairās no piekrastes apmeklēšanas.
Jāiztiek bez sliekas
Ķerot asarus, jāizmanto tievas, neuzkrītošas auklas, vidēja lieluma tievi, izturīgi āķi. Makšķerniekam jāuzvedas klusi, neuzkrītoši. Atziņa, ka asari nebaidās no trokšņa un ierodas visur, kur kaut kas notiek, attiecināma vien uz sīkajiem asarēniem.
Lai iegūtu lielākus, nav vērts makšķerēt ar slieku – nepieciešamas zivtiņas (jebkuras). Makšķerniekam tās jāiemanās saķert turpat, kur makšķerē. Ja ezerā ir auslejas, neko labāku nevar vēlēties.
Asaris ezerā zivtiņu ķer no galvas, tāpēc tur arī jābūt āķim. Nav svarīgi, kā tā uzdurta, bet metot nedrīkst nokrist. Ja zivtiņa nav dzīva un ūdens neviļņojas, makšķerniekam šad tad ēsma jāpavelk un jāpārmet.
Asaris medī tuvāk ūdens virspusei. Tur arī jānovieto ēsma. Nekad nevajag mēģināt piekļūt tuvāk makšķerēšanas vietai. Tā lielos asarus var aizbaidīt. Ja radīsies kaut mazākās aizdomas, tie nekavējoties aizslīdēs projām.
Lielākās kļūdas
Vislielākā kļūda, ko var pieļaut centīgs makšķernieks, ir piebraukt pārāk tuvu asaru baram, kas intensīvi barojas. Nevajag arī censties ēsmu iemest tā vidū.
Lai gan asaris ir zivs, kuru atšķirībā no citām sekmīgi var makšķerēt arī vasaras karstajos mēnešos, no copes pusdienlaikā vajadzētu atturēties. Nebūs iespējams saglabāt ne ēsmas zivtiņas, ne noķerto lomu.
Ja asaru medības nekur neredz un izlūkmakšķerēšana ir nesekmīga, nav vērts turpināt copi uz labu laimi. Vislabāk asaru uzturēšanās rajonā novietot iebarošanai domātu barību. Tā pievilinās sīkās zivtiņas un līdz ar to arī asarus, kas atpeldēs uz “dzīrēm”.
