41 procents Latvijas iedzīvotāju savu brīvo laiku visbiežāk pavada, skatoties televizoru, lasot vai kā citādi atpūšoties bez fiziskas piepūles, liecina tirgus un sabiedriskās domas pētījumu centra SKDS aptauja par iedzīvotāju brīvā laika paradumiem.
41 procents Latvijas iedzīvotāju savu brīvo laiku visbiežāk pavada, skatoties televizoru, lasot vai kā citādi atpūšoties bez fiziskas piepūles, liecina tirgus un sabiedriskās domas pētījumu centra SKDS aptauja par iedzīvotāju brīvā laika paradumiem. Jelgavnieks sporta medicīnas un lietišķās kinezioloģijas speciālists Visvaldis Bebrišs pēc savā praksē redzētā un dzirdētā spriež, ka šis mazkustīgo procents varētu būt pat divas reizes lielāks.
Kā, atsaucoties uz Sabiedrības veselības aģentūras (SVA) sabiedrisko attiecību vecākās speciālistes Baibas Auzānes sniegto informāciju par pētījuma datiem, ziņo aģentūra LETA, vērojams, ka fiziski aktīvāk brīvo laiku pavada jaunieši (78 procenti), kā arī iedzīvotāji ar augstāku izglītības līmeni (65 procenti). Kūtrāki nodarboties ar fiziskajām aktivitātēm ir pensionāri (59,6 procenti). Tikai ceturtā daļa vecāka gadagājuma iedzīvotāju dodas pastaigā, brauc ar divriteni vai piekopj citas vieglas fiziskas nodarbes.
Brīvā laika pavadīšana fiziski aktīvi nedaudz biežāk raksturīga vīriešiem – 59 procenti – , savukārt sievietēm – 53 procenti.
Aicinot iedzīvotājus brīvo laiku pavadīt fiziski aktīvi, pavasarī notika kampaņa “Kas kustīgs, tas lustīgs”, un Latvijas Televīzijā dažbrīd vēl skatāms tās laikā veidotais klips ar pamudinājumu apvienoties, lai vienkārši – dotos ārā no mājām.
Tā kā mazkustīgums ir viens no galvenajiem daudzu slimību riska faktoriem, Sabiedrības veselības aģentūra sola arī turpmāk rīkot informatīvus pasākumus, kas izglītos iedzīvotājus par veidiem, kā uzlabot un uzturēt savu veselību, mainot brīvā laika pavadīšanas paradumus. Tikmēr pat labāks par teoriju var būt sportiska vaļasprieka kopēju personīgais piemērs, kādu var atrast arī tepat Jelgavā, skrējēju klubā “Ozolnieki”.
Pats par savu veselību atbildīgs
“Kā ēst un gulēt, tā vajag arī sportot,” savu aktīvo vaļasprieku par neatņemamu dienas režīma daļu uzskata pensionētais mašīnbūves inženieris konstruktors Ritvars Ritums. Savulaik būdams pilsētas GDA daudzcīņas izlases dalībnieks, kam nav svešs ne stadiona skrejceļš, ne slēpju trase, viņš ticis arī līdz meistarkandidāta titulam šahā un orientēšanās sportā. “Manai skrējēja karjerai drīz apritēs 50 gadu jubileja,” bilst sestdien Ozolniekos sastaptais možais kungs, atklājot, ka viņam jau pāri septiņiem desmitiem. Uz sacensībām viņš šoreiz atvedis mazmeitiņu Diānu. “Pats nepiedalīšos, jo iepriekšējā nedēļas nogalē orientēšanās sacensībās trīs dienas pa mežu izskrējos.”
“Galvenais ir pašsajūta,” uz jautājumu, kā zināt, ciktāl fiziskās aktivitātes ir vēlamas un kad tās var nodarīt organismam pāri, atbild aktīvais pensionārs. 48 gadu vecumā viņš noskrējis savu pirmo maratonu un kopš tā laika “izgājis” uz garajiem gabaliem. Nu jau Rituma kunga kontā ir 20 maratonskrējienu, bet mazākus “nogriežņus” vairs nesaskaitīt.
“Kādus piecus gadus gan biju vairāk koncentrējies skrējieniem mežā, jo sāpēja papēdis. Laikam biju uz kāda izciļņa uzkāpis,” viņš stāsta par ķibeli, taču bez īpašas sūrošanās. Nu pasāpēja, pasāpēja un pēc pieciem gadiem pārgāja “pats no sevis”. Kā lielāka daļa sīku kaišu, jo ārstus sīkstais sportotājs nemēdzot meklēt.
“1999. gadā sieva mani pierakstīja pie ģimenes ārsta, bet vēl viņu nepazīstu,” Rituma kungs smej. Agrāk gan bijis pirms maratona sacensībām pie sporta ārsta jāiet, asins un urīna analīzes jānodod. Tagad visur vien jāparakstās, ka pats esi par savu veselību atbildīgs. “Pareizi jau vien ir – kurš gan cits par tevi atbildēs. Bet, kad nesen arī pirms šaha sacensībām tāds papīrs bija jāparaksta, tas mani mazliet pārsteidza.”
Vai vecums tomēr neliek aktivitātes piebremzēt, līdz cik gadiem cilvēks var tik enerģiski ņemties? “Kamēr vien var,” tik vienkārša ir sarunbiedra atbilde. “Bet sports jau veicina to varēšanu,” viņš piebilst. Vienugad, piemēram, iznācis vairāk pievērsties peldēšanai un veterānu mačos savā vecuma grupā pirmo vietu izcīnījis.
Vienpadsmitgadīgajai Diānai tāds sportisks vectētiņš ir īsti pa prātam. Noskrējusi sacensībās paredzētos 2,2 kilometrus, sestdien viņa tiek gan pie uzslavas, gan pie diploma un balvas, un abi priecīgu prātu dodas mājup, kur darbu gaidot vecmāmiņas zemeņu dobe.
“Ja izskrien, esi labā garastāvoklī”
Tā saka Normunds Freimanis, savulaik Latvijas izlases vieglatlēts, kam nu 36 gadu vecumā sportošana palikusi vaļasprieka statusā. “Sportošana augstā profesionālā līmenī droši vien veselību samaitā,” viņš spriež, “taču kas cits ir vienkārši aktīvs dzīvesveids, kas uztur možu garu.” Esot jau gadījies dažādu apstākļu dēļ uz pāris mēnešiem “atlaist”, bet drīz vien tad atkal kļūst skaidrs, ka bez fiziskām kustībām nu nekādi.
Varbūt mājas un dārza darbi jau ir pietiekama izkustēšanās, kāpēc gan vēl ar to nodarboties speciāli? – mēģinu izprovocēt Rīgā strādājošo staļģenieku. “Strādāšana dārzā, visbiežāk vienā pozā, var drīzāk nākt par sliktu. Slodze ir jāmaina, lai visiem muskuļiem tiek,” viņš skaidro.
Aktīva dzīvesveida piekritēja ir visa Freimaņu ģimene. Sieva un abi dēli gan tagad pievērsušies sporta dejām, ko tētis savukārt vērtē kā nopietnu un pietiekamu fizisko slodzi (mamma ir deju skolotāja, un pašlaik, piemēram, visi trīs esot treniņnometnē). Bet šad tad arī izdodoties kopā izskriet rīta rosmē, izbraukt ar velosipēdu.
“Slēpošana, skrituļošana, peldēšana, viss, kas kustina ķermeni, nāk veselībai un garastāvoklim par labu,” pēc nepilnā stundā tikko noskrietiem 15 kilometriem možā balsī bilst Normunds.
Arī pēc 40 nav par vēlu
“Sākt nav par vēlu jebkurā vecumā,” tā par sportošanu veselības labā teic Ervīns Kaļass. Viņš, piemēram, to sapratis 40 gados un nu jau trīs gadu desmitus ir skriešanas piekritējs. Sācis pamazām. Vispirms reizi nedēļā, tad arvien biežāk un arvien lielākus attālumus. “Elpošanai, sirdij, kājām veselīgi. Protams, mugurai sasprindzinājums, bet tāpēc jāpavingro,” kungs, kas neilgojas pēc mierīgiem pensijas gadiem, bet ir joprojām aktīvs kā darbā, tā savos vaļaspriekos, pārliecināts, ka tas ir tieši fizisko nodarbību nopelns. “Reizi gadā, atvaļinājuma laikā, es dodos pie ģimenes ārsta uz profilaktiskām veselības pārbaudēm. Lai arī laiks iet uz priekšu, izmeklējumu datos nekas nemainās – viss ir normas robežās. Par gripas epidēmiju nav nekādu raižu. Tas taču priecē,” arī Ervīna kungs uzsver laba garastāvokļa kā veselības rādītāja un apliecinātāja nozīmi.
Lai varētu noķert autobusu
Leons Miķelsons “padsmitnieka” gados no Jaunsvirlaukas līdz Jelgavai esot skrējies ar autobusu un pilsētā nonācis pirmais. “Tolaik jau pieturvietās daudzi kāpa ārā un iekšā, arī autobuss kustējās lēnāk,” viņš skaidro. Sportiskais azarts tagadējo septiņdesmitgadnieku acīmredzot pavadījis visu mūžu. Armijas gados ieskaitīts Kazahijas valsts izlasē. Kad vēlāk strādājis par šoferi tālbraucēju, katru gaidīšanas brīdi izmantojis, lai izkustētos. Arī tagad ceļu no Ozolnieku centra līdz dažu kilometru attālākajām mājām viņš labprāt mēro skriešus.
Lai varētu noķert autobusu – tā puspajokam savu pievēršanos skriešanai motivē 1. ģimnāzijas sporta skolotāja Santa Lorence. Protams, viņas darbs arī ikdienā nav sēdošs, tomēr vadīt sporta stundas un treniņus nav tas pats, kas fiziski nodarboties pašai. Tāpēc Santa atvēl aktīvus vaļasbrīžus arī sev un laiku pa laikam pievienojas skrējējiem Ozolnieku klubā. “Arī audzēkņu priekšā taču jābūt vienmēr formā,” viņa smej.
Pēc attieksmes pret sporta stundām skolotāja mūsdienu jauniešus dalītu divās vienlīdzīgās daļās – tie, kam patīk, un tie, kuriem ne. “Meitenes noteikti vairāk saistītu brīva darbošanās – ar trenažieriem, aerobika. Diemžēl tas nav iespējams.” Sportiskais stils gan nācis modē, taču, kā spriež skolotāja, pagaidām tas vairāk saistās ar izskatu un prestižu, ne īstām aktivitātēm veselības un dzīvesprieka labā. Taču laiki mainās un, kas zina, arī šajā jomā sapratne augs līdzi.
