Tieši šāds šķiet zemteksts pirmdienas vakarā SIA «Jelgavas Nekustamā īpašuma pārvalde» telpās notikušās sapulces laikā paustajai uzņēmuma vadības pozīcijai.
Tieši šāds šķiet zemteksts pirmdienas vakarā SIA “Jelgavas Nekustamā īpašuma pārvalde” (NĪP) telpās notikušās sapulces laikā paustajai uzņēmuma vadības pozīcijai. Laikam jau patvaļai gluži kā apetītei piemīt tieksme augt ar laiku (ēdot vai nesodāmības sajūtas apogejā spļaujot uz visu un visiem no kāda iespējami augstāka punkta).
Pagājušajā nedēļā aizsāktajai sāgai “NĪP pret iedzīvotājiem” gals tik drīz nav saredzams. Uzņēmuma nostāja – pierādiet, ka NĪP nav ieguldījis līdzekļus jūsu mājās – ir, saudzīgi sakot, absurda un pastulba pašos pamatos ne vien no tiesiskā, bet arī no veselā saprāta viedokļa. Notiekošais gluži vai jāuztver kā signāls visiem iedzīvotājiem papūlēties atcerēties, kur pēdējo desmit gadu laikā pirktas preces un pakalpojumi. Sak, varbūt vēl kāds pamostas no paģirainas sklerozes un sāk piesūtīt pa aizvēsturiskam un šaubīgi pamatotam rēķinam. Pēkšņi atklāsies, ka nez kādā drēbnieka darbnīcā mētelim iešūts par vienu dārgu pogu vairāk, pirms pāris gadiem veikalā pirktajā desas luņķī izrādīsies samalts mazliet dārgāks lopiņš vai varbūt kādā servisā automobilim būs uzlikta dārga detaļa, kuras iekļaušana rēķinā nejauši paslīdējusi garām…
NĪP gadījumā pamazām izkristalizējušās arī dažas sīkākas nianses – izrādās, drakoniskās summas vairs “nav iespējams” pilnībā pamatot ar dokumentiem, jo varenā iestāde ar liekas makulatūras glabāšanu neaizraujas un no papīru blāķiem atbrīvojas jau pēc pāris gadiem. Kādēļ gan šāda steiga? Vietā jautāt – cik gan kādreiz “eksistējušas” tāmes šādi iespējams “norakt”, lai vēlāk ne gailis pakaļ nedziedātu? Varbūt NĪP kambaros atrodami tādi apslēptie skeleti vai papīru “dārgumi”, kurus labprāt “izraktu” kāda no kontroles institūcijām?
Arī uz žurnālista aicinājumu klātienē izrādīt uzņēmuma veikto varoņdarbu un palepoties ar savulaik “no jauna klāto jumtu” apsaimniekošanas firmas vadības pārstāvis, izrādās, reaģējis itin kūtri – tik vien spējis, kā, izraisot greizu smīnu, pusnopietni aizbildināties ar bailēm no augstuma… Labi gan, ka cilvēks necieš no demofobijas, pretējā gadījumā varētu vēl aizbildināties ar bailēm no kantorī atnākušajiem iedzīvotājiem un taisnā ceļā skriet uz izeju vai ar izpletni kabatā mesties laukā pa logu…
Ar sapratni un nožēlu var raudzīties uz apmuļķotajiem pensionāriem, kas, milzīgo summu saērcināti, “neatejot no kases”, nedomājot piekrituši apsaimniekotāja “pretimnākšanai” – piedāvājumam nomaksāt nepamatotos rēķinus dažu gadu laikā, ik mēnesi iegrūžot NĪP negausīgajā rīklē jau tā plānajai maizītei domātos piecus vai desmit latus. Taktika pavisam ne slikta – zem parāda draudiem cilvēks noteiktā stadijā ir gatavs parakstīt jebko, un uz plika āķa paķertie pagaidām var vismaz mierināt sevi ar domu, ka nav parakstījušies par jaunas NĪP ēkas celtniecības apmaksu.
Visa notiekošā kontekstā atliek vien izteikt atzinību iedzīvotāju apņēmībai stāties pretī šīm naudas slaukšanas dzirnavām. Jelgavas iedzīvotājiem jau sen bija laiks izrauties no pakļautības tām nolemtības un dīrāšanas shēmām, kas nez kuro gadu ar un bez monopola statusa plucina jau tā ne pārāk biezos maciņus. Varbūt notiekošais būs kā papildu stimuls saņemties arī citiem, lai reizi par visām pieprasītu konkrētas taustāmas atskaites par konkrētiem padarītiem darbiem, ja vien tie būs samanāmi ilgāk, nekā to “veicējs” glabā dokumentāciju. Sliktākajā gadījumā augstajiem kungiem vismaz tiks dots signāls, lai šajā pilsētā idiotus vairs nemeklē.
