Vispirms vēlos norādīt, ka piena nozare Latvijā joprojām ir nozīmīgākā lauksaimniecības preču produkcijas ražošanas nozare un pēdējos gados tās loma lauksaimniecības preču produkcijā un lauksaimnieku ienākumu veidošanā arvien palielinās.
Vispirms vēlos norādīt, ka piena nozare Latvijā joprojām ir nozīmīgākā lauksaimniecības preču produkcijas ražošanas nozare un pēdējos gados tās loma lauksaimniecības preču produkcijā un lauksaimnieku ienākumu veidošanā arvien palielinās. Ieskaitot blakus nozares – graudu un zāles lopbarības ražošanu –, piensaimniecības produkcijas īpatsvars lauksaimniecības produkcijā 2006. gadā veido ap 38 procentiem. Turklāt tā ir praktiski vienīgā lauksaimniecības izcelsmes produktu ražošanas nozare ar pozitīvu ārējās tirdzniecības bilanci.
Tajā pašā laikā ir sakrājies daudz nopietnu problēmu. Piemēram, svaigpiena ražotāji ar Latvijas pārstrādes uzņēmumu piedāvāto iepirkuma cenu nespēj nodrošināt rentablu ražošanu, piena pārstrādes sektors ir sadrumstalots, nozares struktūra nav orientēta uz eksportprodukcijas ražošanu. Svaigpiena kvalitāte ir jāuzlabo, un jāpilnveido valsts uzraudzība. Konkurences nosacījumi Latvijas iekšējā tirgū dažādiem piena apritē iesaistītajiem uzņēmumiem nav vienlīdzīgi. Tas viss un vēl daudz kas cits kopā rada nepieciešamību pēc nopietna plāna, un tāda ir Zemkopības ministrijas (ZM) izstrādātā Latvijas piensaimniecības darbības uzlabošanas stratēģiskā programma, kas orientēta uz piena nozares turpmāku konkurētspēju un paaugstinātu piena pārstrādes kvalitāti.
Šī programma apspriesta un saskaņota ar visām nozarē iesaistītajām pusēm, tajā skaitā – lauksaimnieku intereses pārstāvošajām sabiedriskajām organizācijām.
Jā, Latvijas piensaimniecības darbības uzlabošanas stratēģiskā programma paredz, ka piena kvalitātes uzraudzība ir jāpilnveido attiecībā uz visiem piena apritē iesaistītajiem dalībniekiem. Vienotas prasības, vienota uzraudzība un kontrole attiecas gan uz svaigpiena ražotājiem, gan transportētājiem, gan pārstrādātājiem. Svarīgākais princips, kas paredzēts arī programmā, – piena kvalitātes kontrolei jānotiek vienlīdzīgi visos piena aprites posmos. Tas nebūt nenozīmē, ka zemniekiem būs kādas papildu pārbaudes, kam jātērē laiks un uzmanība. Kopumā pārbaužu procesu paredzēts pat atvieglot, jo, pilnveidojot piena kvalitātes uzraudzību, netiks apgrūtināti svaigpiena ražotāji. Veicot valsts uzraudzību un kontroli, novietnē tiks ņemts arī svaigpiena paraugs, lai izmeklētu piena kvalitātes rādītājus. Turpmāk visas analīzes pieņems viens speciālists un vienā reizē. Turklāt ZM, lai atvieglotu zemniekiem visu nepieciešamo dokumentu sagatavošanu, ir izrādījusi iniciatīvu sagatavot vadlīnijas ar ieteikumu, kā tos sakārtot. Tā būs sava veida paškontroles sistēmas izveidošana. Gribu uzsvērt, ka tie būs tikai ieteikumi, nevis obligāta prasība.
Programmas izstrādes mērķis ir uzlabot Latvijas piena pārstrādes konkurētspēju, paredzot valsts un ES atbalsta pasākumus vērst uz piena pārstrādes efektivitātes paaugstināšanu, eksporta izaugsmes veicināšanu, kā arī piena produktu patēriņa veicināšanu. Programma neierobežos svaigpiena eksportu. Tieši otrādi – tā veicinās mūsu piena sektora konkurētspēju liberalizētajā Eiropas kopējā tirgū.
Maldīgs ir secinājums, ka Latvijas piensaimniecības darbības uzlabošanas stratēģiskā programma paredz kādus būtiskus atbalsta ierobežojumus mazām piensaimniecībām. LAP modernizācijas atbalsta programmai joprojām var pieteikties jebkurš piensaimnieks. Paredzēts tikai viens vienīgs nosacījums, ja tiek plānota jaunas fermas būvniecība. Tai jābūt paredzētai vismaz 50 govju ražošanas jaudām, lai veicinātu lauku uzņēmēju spēju attīstīt modernas un konkurētspējīgas pienu ražojošas saimniecības. Turklāt tikai tā mēs varam nodrošināt arī atbilstošu piena kvalitāti. Tajā pašā laikā netiek noteikts govju skaita ierobežojums būvēm, kurās paredzēts izvietot ražošanas efektivitāti uzlabojošas tehnoloģiskās iekārtas, piemēram, piena dzesētājus, slaukšanas iekārtas utt.
Noslēgumā vēlos norādīt, ka neviens – ne ZM, ne valdība – ar piensaimniecības nozares darbības uzlabošanas stratēģisko programmu neplāno diktēt piena cenu. Jā, viens no sasniedzamajiem rezultātiem ir iecerēts tāds, ka 2010. – 2011. gadā Latvijas piena ražotāji spēj ekonomiski strādāt piena tirgū ar cenu 160 latu par tonnu kvalitatīva piena. Vēlos vēlreiz uzsvērt, ka šī ir vīzija, vēlamais rezultāts, cerība. Tā ir indikatīva summa, uz ekonomiskiem aprēķiniem balstīts ieteikums. Mums jāsaprot, ka piena cena mūžīgi nebūs tik augsta, kā tas ir šobrīd. Savukārt, ja mūsu piensaimnieki apzināsies, ka spēs nākotnē ar tādu (Ls 160 par tonnu) darboties, varēsim būt droši, ka nozarei nedraud jaunas problēmas.
