Būs pagrūti visā Latvijā atrast kādu, kurš kaut reizi nebūtu dzirdējis ne pušplēsta vārda par valdošo aprindu laiku pa laikam izdvestajām bažām saistībā ar mūsu valsts pilsoņu došanos pasaulē «uz neatgriešanos».
Būs pagrūti visā Latvijā atrast kādu, kurš kaut reizi nebūtu dzirdējis ne pušplēsta vārda par valdošo aprindu laiku pa laikam izdvestajām bažām saistībā ar mūsu valsts pilsoņu došanos pasaulē “uz neatgriešanos”. Tiesa kas tiesa – iedzīvotāji nav kūtri uz čemodānu kravāšanu, un lielākā daļa izbraukušo pēc auseklīšiem neskumst un ilgās pēc dzimtenes pār plecu vis nelūkojas.
Šķiet, nespējot mazināt letiņu tieksmi pēc cilvēka cienīgas darba samaksas un dzīves, vietējā vara labprātīgajā trimdā dzīvojošos gatava “piesaistīt” dzimtenei kaut ar vāru kokvilnas diedziņu. Cerot vismaz valstiskā izpratnē “nezaudēt” ārvalstīs dzīvojošo Latvijas pilsoņu atvases, bērnu un ģimenes lietu ministrs Ainārs Baštiks izteicis savdabīgu priekšlikumu – automātiski piešķirt tām Latvijas pilsonību neatkarīgi no piedzimšanas vietas un citas valsts pavalstniecības esamības, kā arī “izņēmuma kārtā” pieļaut pat dubulto pilsonību. Vienlaikus tiek kautri piebilsts, ka šāda nianse palīdzēšot valstij sniegt palīdzību arī šķirto jaukto ģimeņu ķīviņos par bērnu dzīvesvietu.
Protams, situācijas izkrāsošanai netiek taupītas arī tādas patriotiskas frāzes kā “Latvijai ir svarīgs ikviens tās pilsonis” un uzsvērta nepieciešamība “darīt visu, lai emigrācijā dzīvojošie Latvijas pilsoņi un viņu bērni iespēju robežās saglabātu ciešu saikni ar Latviju”. No tā gan secināms, ka vara ar zaudēto jau paguvusi samierināties un ka joprojām otrajā plānā paliek mūžsenā problēma – stimulēt iedzīvotāju vēlēšanos dzīvot un strādāt tepat, Latvijā.
Tajā pašā laikā ne reizi nav sakarīgi atbildēts uz jautājumu, kur dižie kungi un valsts iedzīvotāju “svarīgums” bija paslēpušies pirms viņu masveidīgās emigrācijas darba gaitās. Vai par atbildi būtu jāuzskata premjera Aigara Kalvīša senā frāze “Lai brauc [prom], kas grib!” un nespēja pēc tam atbildēt par saviem vārdiem? Turklāt par ārlietu resora kapacitāti “palīdzības sniegšanā” var uzskatāmi spriest pēc tā “rīcības” saistībā ar lietu, kad “svensonu” pļēgurs nāvējoši notrieca divas policistes, savukārt par nespēju valstiskā līmenī sargāt savu pilsoņu tiesības te jau sen neviens nav jāpārliecina.
Līdz šim novērotais gan vairāk demonstrējis valsts vienaldzību pret saviem pilsoņiem, kas bijuši spiesti uzkārt kaklā Eiropas nabagu tarbu un ar sēņu nazīšiem rokās vicot pa Īrijas siltumnīcām. Tādējādi tagad būtu naivi domāt, ka ārvalstīs integrējusies jaunā letiņu paaudze nākotnē vēlēsies atgriezties zemē, ko viņu priekšgājējiem nācies pamest, lai nopelnītu līdzekļus maizes kumosam. Turklāt īstermiņā valdība uz izbraucēju rēķina var censties neilgu brīdi pat uzelpot – ārvalstīs strādājošs letiņu darbarūķis pie pagastmājas pēc pabalsta nedīks un arī citas raizes vietvarai nesagādās, ja vien neņems galu svešumā un Latvijai nebūs jāmaksā par koka kasti nedzīvo atlieku transportēšanai.
Tā kā Latvija joprojām nav pārvērsta stingri apsargātā geto ar dzeloņdrāšu stieplēm pa perimetru un vilinājums pēc labākas dzīves joprojām ir pietiekami liels, izbraucēju straumes apsīkšana tuvākajā nākotnē, ticamākais, nav gaidāma. Arī mēģinājums piesaistīt Latvijai ar “pliku” pilsonību jebkurā gadījumā vērtējams neviennozīmīgi. Toties vismaz varai saglabāsies iluzorā cerība, ka līdz ar automātiski piešķirto tēvzemes pavalstniecību brīvprātīgo ekonomisko bēgļu bērnus “senču dzimtenes” sajūta sasniegs vismaz miegā, no kura kādu rītu modinās pamuļķīgas politisko partiju pirmsvēlēšanu reklāmas.
