Pēc publikācijas par darba vidi un apstākļiem darbavietās «Ziņas» saņēmušas vairākas darba ņēmēju atsauksmes, kurās dominē uzskats, ka rūpes par darba vidi vairāk izpaužas vārdos, nevis darbos.
Pēc publikācijas par darba vidi un apstākļiem darbavietās “Ziņas” saņēmušas vairākas darba ņēmēju atsauksmes, kurās dominē uzskats, ka rūpes par darba vidi vairāk izpaužas vārdos, nevis darbos.
Lasītāju stāstījumi lielākoties saistīti ar tā sauktajiem jaunajiem riskiem, kas darba ikdienā ienākuši pēdējos gados. Pie tiem pieder laika trūkums, garās darba stundas, stress, mikroklimats.
Piepilsētā dzīvojošā Zigrīda vēlējās dalīties domās par verdzību, kādu darbavietā nācies piedzīvot znotam. Viņš strādājis Rīgā. Sākumā, pieņemot menedžera amatā firmā ar ārvalstu kapitālu, solīts normāls astoņu stundu darba laiks no pulksten pusdeviņiem līdz pussešiem. Taču drīz vien darba stundas krietni ievilkušās. Turklāt ne tikai pievakarē, arī rīta pusē darbā nācies ierasties stundu pusotru agrāk. Nereti znots cēlies pirms pieciem rītā, bet mājās atgriezies ap astoņiem deviņiem vakarā, problēmu gadījumos – pat ap pusnakti. Lielākoties nedēļa pagājusi “autopilotā”. Vakaros vīrietis juties tik saguris, ka acis vērušās ciet jau pie vakariņu galda.
Algu (vairāk nekā 800 latu “uz rokas” šā gada sākumā) vērtējuši kā pieklājīgu, jo laukos apkārtējiem tādu ienākumu neesot. Bijusi dienesta mašīna, telefons. Taču ar katru mēnesi znota kļuvis vairāk žēl. Sākuši ģimenē runāt, ka tādai vergošanai jāmet miers. Apsprieduši dažādas versijas, arī iespēju sūdzēties darba inspekcijā. Znots nav bijis ar mieru to darīt, nav vēlējies konfliktus, sevišķi ar priekšnieku, kurš arī parasti bijis klāt sarežģījumu gadījumos, kad nācies risināt transporta vai piegādes problēmas. Vēlāk gan secinājuši, ka šāda priekšnieka rīcība vairāk skaidrojama kā gādības imitācija, nevis patiesas rūpes par darbiniekiem. Mēnesi pēc mēneša atkārtojies viens un tas pats.
Savu laiku prasījušas ārzemnieka “prāta vētras”, kuru laikā priekšnieks, par katru cenu gribēdams pārspēt filiāles Lietuvā un Igaunijā, apsvēris visdažādākās darba uzlabošanas iespējas. Vietējie tās lielākoties vērtējuši kā teorētiskas un mūsu apstākļiem nepiemērotas. Taču ik palaikam kādu ideju nācies izmēģināt arī ikdienā. Tā kā rezultātu nav bijis, tas nokaitējis atmosfēru un atklājušās dažādas intrigas. Tā pamazām lielā “nodzīšana” un intrigas apnikušas ne vien ģimenes locekļiem, bet arī znotam, un viņš darbu pametis. Kāds pusgads pagājis, kamēr cilvēks attapies no mežonīgās skriešanas un izmantošanas. Labi, ka maksāti visi nodokļi un izdevies saņemt pieklājīgu pabalstu jauna darba meklēšanas laikā.
Pārdomās ar “Ziņām” dalījās arī kāda mediķe, kas vēlējās palikt anonīma. Savā ikdienā mediķiem neesot jaunums, ka uz pieņemšanu lielākoties gaida pensijas vecuma iedzīvotāji. Savukārt pārējie darbā tik aizņemti, ka viņiem neesot laika padomāt par sevi un savu veselību, pietrūkstot laika aiziet pie ārsta. Arī medicīnas darbinieki pārliecinājušies, ka pārlieku liela darba slodze var slikti beigties.
Līdzīgi kā citās jomās, arī medicīnā vērojams kadru trūkums. Atbildīgo dienestu pārstāvji parasti cenšoties atrunāt mediķus no pensionēšanās. Parasti tas arī izdodoties, jo vecākajai paaudzei neesot svešs jēdziens “pienākums”.
Tā, neņemot vērā ciešo apņemšanos vienreiz atpūsties, vietējo mediķi pierunājuši turpināt darba pienākumus. Sieviete godprātīgi turpinājusi strādāt ar visai lielu slodzi, līdz pēc pāris mēnešiem pašai bijusi nepieciešama ilgstoša ārstēšanās. Piešķirta invaliditāte. “Tāda viņa vairs nav vajadzīga nedz tiem, kas tik sirsnīgi pierunāja neiet pensijā un turpināt darbu, nedz pacientiem. Nevienam. Skriešana un lielā atdeve darbam beigusies ne ar ko,” pauž stāstītāja.
Ar šo stāstījumu cienījamā vecuma mediķe ikvienu aicina būt saprātīgam un neaizmirst savas intereses, jo mūsu sistēmā neviens par citiem nerūpējas.
