Atverot 25.jūlija «Zemgales Ziņas», neticēju savām acīm. Beidzot Vidža kungam likts saprast, ka viņš pārkāpis visatļautības robežas gan kā amatpersona, gan tīri cilvēciskā aspektā.
Daudzu gadu garumā es tāpat kā daudzi jelgavnieki pazemīgi esmu stāvējusi koridoros, gaidot pieņemšanu pie varenā Vidža kunga, cerot vismaz uz sadarbību un kaut kādu rezultātu. Bet, kārtējo reizi atstājot kabinetu, solu sev vairs tur neatgriezties. Mājās stāstu kaimiņiem par kārtējo rājienu, ko NĪP esmu saņēmusi. Nerunāju par enerģiju un nerviem, ko tur daudzos gados esmu atstājusi.
Mazsvarīga šķiet iztērētā nauda par neskaitāmajiem telefona zvaniem, mēģinot kārtot lietas ar apsaimniekotājiem. Vēl tagad ausīs skan Vidža kunga bargie vārdi, ka tādi kā mūsu mājas iedzīvotāji ir kā akmens kaklā un traucē NĪP darbu.
Tikpat sena vēsture ir apburtajam lokam parāds – avārijas dienests – parāds. Mūsu mājas kanalizācijas sistēma ir avārijas stāvoklī. Akas sabrukušas, vienmēr pilnas ar netīru ūdeni, pagalms pludo, kontrolaka mājas galā pilna.
Sabrukuma stāvoklī ir nama ūdens notekcaurules, koridoros jau vairākus gadus noslēgta elektrība, jo arī instalācija ir avārijas stāvoklī.
Saturs no tualetes bedrēm pludo pagalmā, un mūsu mājas bērniem jāskatās pa istabas logiem, jo ārā iziet nav iespējams.
Gadiem esmu mēģinājusi rast risinājumu problēmām, kas gandrīz vai pilsētas centrā spiež mūs dzīvot antisanitāros apstākļos, bet vienmēr atduros pret spēcīgu argumentu – mūsu mājai nav liekas naudas remontiem.
Tad man liek priekšā dokumentus, kuros uzskaitīts, cik no īrnieku samaksātās naudas tiek izlietots NĪP administrācijas uzturēšanai, sētniekam, darbinieku obligātajai dzīvības apdrošināšanai. Varbūt iedzīvotājiem vairāk būtu nepieciešams apdrošināties, dzīvojot tādos apstākļos?
Šajā lietainajā vasarā mums vienmēr atsaucas NĪP avārijas dienests, kas mēģina kaut ko glābt – brauc, sūknē ūdeni no pagalma akām, bet pēc dažām minūtēm tas atkal ir pilns. Par katru izsūknēto cisternu jāmaksā – un parāds aug. Kāds jokupēteris savā laikā vēl izdomājis ūdens notekcaurules pielikt virs tualetes bedrēm, un tās lietus laikā ātri pildās ar ūdeni.
Par situāciju mūsu mājā varētu rakstīt vēl un vēl, bet šoreiz gribu pievienoties daudzbalsīgajam Jelgavas iedzīvotāju protestam pret absurdo rīcību, ko daudzu gadu garumā atļāvušies atbildīgie NĪP darbinieki. Lieki piebilst, ka arī mūsu mājas dzīvokļu īpašnieki saņēmuši «treknos» rēķinus par ieguldītajiem līdzekļiem nama labā.
Gribētu ar avīzes starpniecību no Vidža kunga saņemt atbildi uz 16.jūlija pieņemšanā iesniegto dokumenta (2003.gada 27.novembris, nr.1812) kopiju, kas vēsta, ka mājas 15.dzīvoklī veikti griestu remontdarbi 85,1 lata apmērā. Iedzīvotāji un 15. dzīvokļa īrnieki par to neko nav dzirdējuši.
Dzīvoklis viņiem lietošanā tika nodots pēc ugunsgrēka, un viņi to atjaunoja pašu spēkiem. Minētajā dokumentā teikts, ka griesti remontēti 2003.gada sākumā, tieši tad, kad notika ugunsnelaime. Jā, NĪP lielajiem «dūžiem» netrūkst humora izjūtas.
