No četrpadsmit Jelgavas draugu pilsētām Magadana Krievijas pašos ziemeļaustrumos ir viena no tālākajām.
No četrpadsmit Jelgavas draugu pilsētām Magadana Krievijas pašos ziemeļaustrumos ir viena no tālākajām. Mūs atdala septiņi ar pusi tūkstoši kilometru, tomēr tiek meklētas jomas, kā sadarboties un uzturēt draudzību. Par to saruna ar Magadanas biedrības “Kolima – Baltija” valdes priekšsēdētāju Andreju Ozolu, kas šonedēļ kopā ar Magadanas Domes pārstāvjiem viesojās Jelgavā.
Beidzamajos divdesmit gados Magadanas apgabala iedzīvotāju skaits samazinājies apmēram trīs reizes – no pusmiljona līdz 171 tūkstotim. Vai uz dzimteni aizbrauca arī daļa latviešu?
Izceļošana no Magadanas apgabala sākās septiņdesmitajos gados, kad politiski represētie saņēma atļauju atgriezties dzimtenē. Tagad, manuprāt, tie vidējās, vecākās paaudzes ļaudis, kas te dzīvo, arī paliks. Pēc pēdējiem tautas skaitīšanas datiem, latviešu Magadanā ir 143. Apmēram puse ir biedrībā “Kolima – Baltija”, taču uz līgošanu ierodas un bērnus pēc Ziemassvētku dāvanām atsūta vairāk. Jāatzīst, ka daudzi Magadanā dzīvo diezgan trūcīgi. Biedru nauda mums ir tikai 250 rubļu jeb pieci lati gadā, pacelt to pagaidām nevaram. Paldies Latvijas valdībai, ka atbalsta mūsu projektus un varam darboties sekmīgāk. Paldies arī Jelgavai, kas Magadanai kļuvusi par draudzības pilsētu. Ar jūsu uzņēmēju atbalstu esmu šoreiz atbraucis.
Kā izpaužas latviešu sabiedriskā darbība Kolimas upes krastos?
Biedrības “Kolima – Baltija” birojs parasti darbojas visu dienu. Regulāri sanākam, apspriežam aktualitātes. Kad tuvojas vēlēšanas, partijas mani “bombardē”, lai biedrība ieņemtu kādu noteiktu pozīciju. Taču mēs esam deklarējuši, ka neiejaucamies biedru politiskajos uzskatos, vienīgi aicinām būt pilsoniski aktīviem un piedalīties vēlēšanās. Biedrībā esam dažādi cilvēki – latvieši un lietuvieši apmēram uz pusi, igauņu, šķiet, Magadanā vairs nav.
Viens no aktīvākajiem ir Leons Jegorovs no Ludzas, kura vecāki bija politiski represētie. Mums ir savs koris “Dzintars” ar divpadsmit dziedātājiem. To vada Magadanas Mūzikas skolas skolotāja Olga Čumačenko, kas ir krieviete, taču dziedam latviešu repertuāru. Starp citu, biedrību ļoti iemīļojusi apgabala televīzija. Piemēram, šovasar visas četras Magadanas telekompānijas filmēja, kā mēs līgojam.
Latvieši Magadanā ir īpašā cieņā saistībā ar Eduarda Bērziņa (1894 – 1938) personību. Viņš bija padomju militārais un saimnieciskais darbinieks, pirmais Kolimas koncentrācijas nometņu sistēmas priekšnieks, kuram ir lieli nopelni apgabala zelta atradņu apgūšanā. Sākoties perestroikai, bijušajā Padomju Savienībā čekistiem pieminekļus gāza, bet Magadanā Bērziņam to atklāja. Viņa vārdā arī nosauca ielu. Bērziņš palicis tautas atmiņā kā spējīgs un cilvēcīgs vadītājs, kas darbojās sava laika politiskajos apstākļos. Pēc izglītības viņš bija mākslinieks, studējis Freiburgā un Berlīnē, pēc tam piedalījies varonīgajās cīņās latviešu strēlniekos, tad Lokarta sazvērestības atklāšanā, strādājis padomju iestādēs. Trīsdesmito gadu beigās arī E.Bērziņš kļuva par staļinisko represiju upuri. Viņu izsauca uz Maskavu, arestēja, apsūdzēja trockistu organizācijas izveidošanā Kolimas novadā, spiegošanā par labu Japānai un Lielbritānijai un nošāva. Runājot par latviešiem, mūsu ģimene Magadanā dzīvo Kārļa Luksa (1888 – 1932) ielā. Šis no Kurzemes nākušais tautietis bija revolucionārs, pilsoņu kara dalībnieks Tālajos Austrumos. Mūža beidzamajos gados viņš kā zinātnieks pievērsās Tālo Ziemeļu tautu ekonomikas un kultūras pētīšanai. Lukss gāja bojā Čukotkā nelaimes gadījumā. Vēl bija arī citi latvieši, kurus vēl tagad atceras Magadanā.
Par mūsdienu Krievijas Tālajiem Austrumiem dzirdētas demogrāfu prognozes, ka krievi tur pēc gadiem divdesmit varētu kļūt minoritāte ķīniešu ekspansijas dēļ.
Magadanas apgabalā, kur var nokļūt vienīgi pa gaisa vai jūras ceļu, migrācija vairāk tiek kontrolēta, ārzemnieku ieceļošanai noteiktas kvotas. Ķīnieši ir vienīgi tirgū. Kopš šā gada marta viņiem kā ārzemniekiem likums tirgoties aizliedz. Tad nu tie darbā par pārdevējiem pieņem vietējos, tomēr šķiet, ka tas ir viņu bizness. Magadanā ir samērā daudz korejiešu, kas ieceļojuši no Kazahstānas, Uzbekijas un strādā par celtniekiem.
***
Andrejs Ozols
Dzimis 1943. gadā Krustpilī, 1961. gadā pabeidzis Daugavpils Dzelzceļnieku tehnikumu, no 1962. līdz 1965. gadam Krievijas Tālo Austrumu flotē dienējis obligātajā karadienestā. 1966. gadā strādājis Jēkabpilī. 1967. gadā pārcēlies uz Magadānu, kur enerģētiķu uzņēmumā “Severoenergoremont” karjeru sācis kā virpotājs un beidzis kā uzņēmuma ģenerāldirektora vietnieks (2002. gadā uzņēmums tika likvidēts, sadaloties nelielās grupās). 1982. gadā beidzis arī Maskavas Neklātienes juridisko institūtu. 1994. gadā piedalījies baltiešu biedrības “Kolima – Baltija” izveidē un kopš tā laika ir organizācijas vadītājs. Darbojas kā luterāņu draudzes Magadanā padomes priekšsēdētājs. A.Ozols piedalījies arī Latviešu kongresa Krievijā dibināšanā, kur viņš ir valdes loceklis, bet pēc gubernatora rīkojuma darbojas arī kā sabiedrisko organizāciju, un politisko partiju padomes loceklis. 2005. gadā apbalvots ar LR Atzinības krusta Goda zīmi. Ģimenē izaudzināti divi bērni, divu mazbērnu vectēvs.
