Kas ir Eiropeāde – to liela daļa Latvijas ļaužu uzzināja pirms dažiem gadiem, kad desmitiem tautisko deju kolektīvu un muzikantu grupu no visas Eiropas pieskandināja Rīgu.
Kas ir Eiropeāde – to liela daļa Latvijas ļaužu uzzināja pirms dažiem gadiem, kad desmitiem tautisko deju kolektīvu un muzikantu grupu no visas Eiropas pieskandināja Rīgu. Šogad starptautiskie tautas mākslas svētki norisinājās Dānijā Horstenā (septītā lielākā pilsēta valstī), kas atrodas apmēram 30 kilometru no Jelgavas draugu pašvaldības Veljes.
Pirmoreiz sava Eiropeādes programma bija bērniem. To izmantoja pilsētas bērnu un jauniešu deju kolektīvs “Vēja zirdziņš”, kas Jelgavu pārstāvēja vairāk nekā desmit mūsu zemes kolektīvu pulkā.
Eiropeāde norisinājās pagājušās nedēļas otrajā pusē, bet svētku iespaidu pilnie dejotāji mājās pārradās šīs nedēļas vidū.
Līdzatvestais? No iespaidiem par citu tautu tērpu vizuālo krāšņumu (Jelgavas pilsētas pašvaldības aģentūras “Kultūra” mākslinieciskās daļas vadītāja Liāna Krūmiņa kā atmiņā paliekošāko uzsver nīderlandiešu autentiskos un atšķirīgos – katram ar savas puses rakstiem rotātos) līdz atzinībai par organizatorisku jautājumu risināšanas operativitāti. Cik iedomājama pie mums ir “orgkomitejas” sēde īsi pēc dziesmu svētku koncerta? Bet tur valstu koordinatoru sanāksmes vēlā naktī nebija nekas neparasts.
Eiropeāde ir pilna noteikumu un uzdevumu. Pirmo skaitā ir dalībnieku skaita strikti ierobežojumi. “Vēja zirdziņa” 28 cilvēku limitu aizpildīja tikai dejotāji vecumā no deviņiem līdz divpadsmit gadiem, tāpēc nebija pašiem savu “dzīvo” mūziķu (Eiropeādē nedejo fonogrammas pavadījumā) – tikai tā, kas visai Latvijas grupai. Līdz ar to izpalika pašiem savi koncerti pilsētas laukumos, jelgavnieki piedalījās vien lielajos sarīkojumos. No otras puses, tas ļāva atlicināt laiku arī atpūtai, ekskursijām un vienkārši festivāla gaisotnes baudīšanai. Ka festivāls ir iespēja iegūt draugus – to gan, pēc “Zirdziņa” vadītājas Aldas Skrastiņas atzinuma, vairums bērnu saprata tikai pēdējā naktī, kad jau naktskreklos vēl tika diets kopā ar somiem, savukārt ar beļģu meitenēm mūsējie tikās rokasbumbas spēlē.
Savukārt par uzdevumiem – mājasdarbiem – bija jāatceras jau atklāšanas vakarā, kad uz pieciem deju laukumiem vairāku valstu pārstāvji vienlaikus rādīja savas horeogrāfiskās versijas par vienu un to pašu motīvu mūzikā. Rakstu un ritmu sinhronā maiņa Eiropas mēroga dažādībā – tas varēja sagādāt vienu no spilgtākajiem un interesantākajiem mākslinieciskajiem iespaidiem visās četru dienu norisēs tiem, kam bija iespēja vērot iestudējuma panorāmu.
