Jūtos piekauta. Mani piekauj nevarība ceļā uz pilnību. Mani piekauj truluma gars. Mani piekauj dažādos veidos.
Jūtos piekauta. Mani piekauj nevarība ceļā uz pilnību. Mani piekauj truluma gars. Mani piekauj dažādos veidos. Es ceļos, noslauku asaras, uzlieku plāksteri un dzīvoju tālāk.
Mani piekauj ar vārdiem, un es situ pretī. Mani piekauj ar stulbumu, un es nepalieku parādā. Mani piekauj par kārtējās izvēles cenu. Un cenas mani piekauj. Bet tās jau piekauj lielu sabiedrības daļu.
Bet, ja cenu kāpums ir galvenās rūpes un lielākās sāpes, tu esi piekauts līdz nāvei. Tu nepacelsies augstāk par liesa biezpiena plauktu. Tas nav tā vērts – nepacelties augstāk. Bet kā lai paceļas, ja nevar pat piecelties?
Tu varbūt domā, ka es nelaikā runāju par piekaušanu? Vēl lauvmutītes zied un lilijas smaržo, vēl jābauda prieks. Protams, ka jābauda. Tieši tāpēc, ka esi piekauts un varbūt nevari vairs piecelties pat liesā biezpiena plaukta augstumā. Tieši tāpēc jābauda vasara līdz galam. Līdz pašām saknēm jāizsmaržo iestādītais tomāts, ja tāds ir.
Un tomēr sāp. Pat tad, ja acis redz, ausis dzird un visi jutekļi ir atkailināti vasaras dāsnuma izbaudīšanai, sāp.
Varbūt es esmu pilnīgi ačgārni domājoša? Starp citu, kāpēc ne? Tā varbūt pat ir zināma privilēģija šajā uz tirgu un tā prasībām orientētajā vidē.
Es neesmu mazohiste. Nepatīk, ka man sāp. Bet, ja nesāpēs pašai, kā sapratīšu, ko jūt cits piekautais? Man šķiet – jo vairāk mums sāp, jo stiprāk dzīvojam, jo spēcīgāks atbalsts var būt mūsu plecs kādam, kas piekauts un nevar piecelties.
Esmu romantiķe. It kā gribētu, lai balti un pelēki pasta baloži knābītī iznēsā mīlestības un pateicības vēstules visiem, kas mani piekāvuši ar vārdiem, domām un nodevību, bet kaut kā netieku pāri sāpēm. Un pasta darbinieki tāpat kā mana piedošana saceļas streikam. Ir pēdējais laiks. Viņi ir piekauti. Līdz galam. Ar pasta somu plecos viņi nevar lidot pasta baložu augstumā. Tāpēc viņus sakož suņi, nogalina tie, kam kaut kādu nesaprotamu iemeslu dēļ gadījusies pistole rokā.
Tu saki – ir taču vasara. Kāpēc jārada problēmas? Vai es radu? Varbūt tikai atsaucos?
Ja tu nekad neesi piekauts, nesapratīsi, cik biezu ādu var uzaudzēt mūžīgi piekautais. Mūs piekauj laiks un patiesība, kas izrādās meli.
