Kāda kundze trešdien satraukti informēja redakciju, ka Akadēmijas ielā pie dzīvojamās mājas no jauna «izaugusi» atkritumu kaudze.
Kāda kundze trešdien satraukti informēja redakciju, ka Akadēmijas ielā pie dzīvojamās mājas no jauna “izaugusi” atkritumu kaudze. Arī iepriekš vairākkārt esot novērota līdzīga situācija, taču pirms Jāņiem atbildīgais dienests drazas aizvācis. Kopš ķimeņu siera ēšanas un alus dzeršanas svētkiem aizskrējis vien mēnesis, un – še tev, jau atkal! Nepagāja ne diennakts, kad tā kundze zvanīja vēlreiz, lai paustu patīkamu pārsteigumu, ka iedzīvotāju izveidotā neoficiālā izgāztuve kārtējo reizi ir likvidēta.
Uz cik ilgu laiku? Lai arī kārtējā atkritumu kaudze izvesta, problēma joprojām saglabājas. Turklāt ar risinājumu meklēšanu vismaz pagaidām neviens īpaši neaizraujas, un galu galā no vēl kādas “sūdu kaudzes” neviens mirt negrasās.
Skumji, ka tas ir kārtējais miets ar diviem galiem – var veltīt kaudzi pārmetumu tai pašai Pašvaldības policijai, kuras patruļai reiz pat ar 20 minūtēm bijis par maz, lai dienas vidū no pilsētas centra aizvāktu tur vāļājošos dzērāju. Tajā pašā laikā ir skaidrs, ka pie katra “bomžu” perēkļa un topošās mēslu kaudzes pa policistam nenolikt. Atklāts paliek arī jautājums – kā mainīt sabiedrības attieksmi?
Diemžēl dzīvojam laikā, kad sabiedrība garīgi degradējusies līdz tādai absolūtās vienaldzības pakāpei, ka gatava pieciest visas cūcības, kamēr vien mēsli nebirst pašiem pār durvju slieksni. Tādēļ ir gaužām naivi cerēt, ka iedzīvotāji pēkšņi masveidā nāks pie prāta un papildus ikdienas rūpēm sagādās sev tādu savdabīgu izpriecu kā cīņa pret vietējiem “cūkmeniem”. Nepatīkami apzināties, ka apkārtējie spējīgi saprast tikai policejisku valodu (ko apliecina piemērs ar dzērājšoferu arestiem) neatkarīgi no tā, vai uniformēta persona nikni pakrata ar pirkstu vai iekrāmē ar steku pa kūkumu. No tā arī izriet ne pārāk glaimojošais secinājums – pret mēslošanu jācīnās ar spēka metodēm un bez mazākās žēlastības.
Pagaidām gan visi cūkošanas virtuozi var uzelpot, jo paredzētais naudassods par šādu nodarbi ir vairāk nekā simbolisks – daži desmiti latu, kas nez kādēļ lielu daļu atkritumu izmētātāju vispār nebiedē. Nerunājot nemaz par tādiem īpašiem eksemplāriem, kas gadiem ilgi par savas teritorijas sakopšanu neliekas ne zinis, izdaiļo apkārtni ar miniformāta izgāztuvēm un regulāri ar zirdzisku smieklu atpērkas, pastiepjot rokās tos pašus simboliskos soda naudas latus, lai bezmaz jau nākamajā dienā iekļūtu starp sakoptāko sētu laureātiem saistībā ar citiem, krietni labākā stāvoklī uzturētiem īpašumiem.
Skaidri redzams, ka problēmas risinājums jāmeklē ne vien pašvaldību, bet visas valsts līmenī. Nevis draudot ar “sutku” atsēdēšanu, saņemot nodokļu maksātāju sarūpēto dienišķo zupas bļodu, bet gan – un tam piekrīt arī kārtības sargi – Administratīvo pārkāpumu kodeksā papildus naudassodam paredzot arī piespiedu darbu.
Tieši šāds soda veids ne reizi vien pierādījis savu iedarbību uz konkrētu indivīdu. Iedodot rokās slotu un liekšķeri, smadzenes ātri vien tiktu iebīdītas pareizākā vietā gan biezmakainam neformālas izgāztuves magnātam, gan taukmutainam smurgulim, kurš uzdrošinājies nomest zemē tikko izēsto čipsu paku un izdzerto burbuļūdens pudeli. Par pastrādāto cūcību zināmu laiku atgādinātu arī uz delnām uzmetušās tulznas, kas cūkmena siles laižām no vietējā Sūnu (varbūt ar d?) ciema uz visiem laikiem liktu atcerēties, ka zemē nomestie mēsli kādam ir arī jāsavāc, bet dzīve nav nekāda multfilma, kur par visu parūpējas balts Laimes lācis ar sniega lāpstu vienā un kokakolas pudeli otrā ķepā.
