Velosipēdists velosipēdistu kaut kā īpaši sajūt. Tā nesen iepazinos ar tautieti no Kanādas Induli Vanagu, kas pirmo reizi bija atbraucis uz dzimteni.
Velosipēdists velosipēdistu kaut kā īpaši sajūt. Tā nesen iepazinos ar tautieti no Kanādas Induli Vanagu, kas pirmo reizi bija atbraucis uz dzimteni.
Vasarā pie ieejas rajona Padomes ēkā, kur atrodas Tūrisma informācijas centrs, ik palaikam parādās kāds pilsētas viesis. Sešdesmit un mazliet vairāk gadu vecais Indulis Vanags tūlīt bija pamanāms jelgavnieku ļaužu straumītē. Pirmkārt, viņš stāvēja ar neredzētu amerikāņu velosipēdu, kura rāmis bija samērā zems, turklāt saliekams (var ievietot lidmašīnas bagāžā nododamā koferī). Otrkārt, vīram galvā bija velosipēdista ķivere. Šajā ziņā jelgavnieki pārsvarā ir provinciāli – ķiveres valkā retais. Taču kanādietis to nebija Novilcis, pat runājot ar Tūrisma informācijas centra darbinieci.
Velosipēdists velosipēdistu kaut kā īpaši sajūt. Tā, garām minoties, manīju, ka vīrs ar ķiveri galvā no Informācijas centra ir iznācis tāds nobažījies. “Vai varu kā palīdzēt?” angliski jautāju. Atbildi saņēmu latviešu valodā. Ceļinieks stāstīja, ka viņam jātiek uz moteli “Akva”, kas esot Jelgavā vienīgā viesnīca, kur pašlaik brīvas vietas. Viņa kartē “Akva” bija apvilkta ar riņķīti. Zināju, ka šis motelis atrodas aiz dzelzceļa lokomotīvju depo skaistā vietā Lielupes labajā krastā. Taču, tiklīdz iedomājos, ka Prohorova ielā asfalts nav remontēts, šķiet, gadu desmitiem, ka tur nav ne gājēju ietvju, ne velosipēdistu celiņu, nolēmu pajautāt: “Vai jūs nebūtu ar mieru apmesties studentu kopmītnēs tepat pilsētas centrā pretī autoostai?” Vīrs tūlīt piekrita, sniedza roku un nosauca savu vārdu. Vēlāk sarunā noskaidrojās, ka viņš bijis augstskolas profesors un studentu dzīve viņam ir gluži pazīstama. Atklāti sakot, nebiju pārliecināts, ka vasarā diezgan tukšajās studentu kopmītnēs varētu atrasties kāda vieta velotūristam no Kanādas, taču pamēģināt jau var. Pēc dažām minūtēm dabūjām “kurvīti” Lielās ielas 7. dienesta viesnīcā. Vispār nesaprotu, kāpēc studentu kopmītnes jāsauc par dienesta (kāda dienesta?) viesnīcām (students studentu pilsētā tā kā nebūtu viesis!). Taču neatlaidīgi devāmies tālāk, “mehu kopmītnēs” paveicās satikt pārvaldnieci, un tad jau viss nokārtojās raiti.
Indulis Vanags dzimtajā Latvijā bija atgriezies pirmo reizi pēc vairāk nekā sešdesmit gadiem. Viņš pat beidzamos piecpadsmit gadus, kopš aizsaulē aizgājuši vecāki, latviešu valodu nebija lietojis. Sieva kanādiete, bērni – arī. Vecāki visu mūžu baidījušies no krievu atnākšanas un par Latviju stāstījuši maz. Induļa tēvs esot dzimis Jelgavā. Šķiet, neko tuvāk par to viņš noskaidrot nevēlējās. Vienīgi acīmredzot gribēja kaut reizi mūžā ierasties mūsu pilsētā.
Šķiroties jautāju: “Vai domājat vēl atgriezties? Varbūt kopā ar bērniem?” Atbilde bija nenoteikta. Drīzāk “nē” nekā “jā”. Taču beigās kungs piebilda, ka gribētu redzēt Dziesmu svētkus.
