Latvijas Pastu un tā vadītāja Ginta Škodova vārdu pašlaik laikam nespārda tikai slinkais. Gan par vēstuļu un preses izdevumu piegādes nebūšanām un nodaļu slēgšanu (jo īpaši laukos), gan arī par katastrofāli mazajām darbinieku algām.
Latvijas Pastu un tā vadītāja Ginta Škodova vārdu pašlaik laikam nespārda tikai slinkais. Gan par vēstuļu un preses izdevumu piegādes nebūšanām un nodaļu slēgšanu (jo īpaši laukos), gan arī par katastrofāli mazajām darbinieku algām.
Mazāk spriests, kāpēc šis valsts kapitāldaļu (vismaz līdz šim) uzņēmums uzmanību veltījis savas tehniskās infrastruktūras attīstībai, ne ieguldījumiem cilvēkresursos. Nu paši pastnieki pateikuši, ka pietiek dzīvot uz viņu rēķina, un gatavojas streikam. Viss pareizi, un viņus par šādu soli nosodīt, godīgi sakot, neceļas roka. Drīzāk tas liek uzdot vairākus gluži nopietnus jautājumus, uz kuriem atbildēt, iespējams, dažs labs nemaz nevēlas.
Situāciju, ka agri vai vēlu pastnieki vēlēsies cilvēcīgu darba samaksu, varēja jau paredzēt. Ar tukšu vēderu un domām, ko sagrabināt ģimenei galdā, jaunā dienesta autiņā pastu ilgi nepavadāsi. Pastnieku dumpja rezultāts – vadības draudi, ka pasta sūtījumu, tostarp abonētās preses piegāžu, izmaksas sakāps debesīs. Turklāt tiek solīts tās pat vairāk nekā dubultot.
Gribot negribot tas rada nākamo jautājumu – kam tas ir izdevīgi, ka vairums abonentu presi (faktiski nekādu) vairs nevarēs atļauties pasūtīt? Turklāt kaut kā sagadījies, ka kārtējais “pasta dumpis” saasinājies pirms preses abonēšanas kampaņas. Gribi vai negribi, bet kā ābols no ābeles rokās iekrīt daži secinājumi.
Pirmkārt, tuvojoties laikam, kad saskaņā ar ES politiku beigsies pasta piegāžu monopols, jaunienācēju var sagaidīt bankrotējis, bet tehniski labi ekipēts un ar gatavu piegādes loģistiku nodrošināts uzņēmums. Tādu par relatīvi nelielām naudiņām iegādāties negribētu tikai idiots. Kuram tas kumoss tiks, atliek vienīgi minēt. Zinot pašmāju bāleliņu spējas taisīt biznesa kombinācijas, pēc kāda laika varbūt uzzināsim, ka par pasta piegāžu vietējo magnātu kļuvis kādas partijas ierindas biedrs vai “līdzīgi domājošo” biedru grupa.
Otrkārt, no iepriekšējā izriet nākamais secinājums. Loģiski, ka drukātā prese nonāks lācīša Pūka “šaurajā bezizejā”, jo tikai retais vairs spēs tikt galā ar piegādātāju prasīto grandiozo samaksas kāpumu. Rezultāts – pašreizējās politikāņu koalīcijas nemīlētie “ņerkstekļi” (kā nesen Kalvīša kungs izteicās par žurnālistiem) izzudīs, pakļaujoties mežonīgā kapitālisma diktātam. Tālāko jau iespējams prognozēt.
Ar skatu uz netālā nākotnē paredzamajām pašvaldību un vēlāk arī Saeimas vēlēšanām pilnībā var piepildīties “pozitīvisma ģēnija” Jurģa Liepnieka paredzējums, ka nekādi priekšvēlēšanu aģitācijas kampaņu ierobežojumi nespēs tikt galā ar viņam līdzīgo radošo izdomu.
Proti, paliks nākamo vēlēšanu iznākumā ieinteresētās pašvaldības, kurām ir savi informatīvie izdevumi un kuras no nodokļu maksātāju naudiņas spēs samaksāt arī palielinātos pasta piegādes tarifus. Var nepazust arī citi izdevumi. Proti, ja “pozitīvismā” ieinteresētās politiskās un finanšu grupas ieguldīs pietiekami lielus līdzekļus, lai turpinātu izdot jau atbalstītos vai jaunus izdevumus. Galvenais, lai tos varētu piegādāt par cenu, kas atbilstu lasītāju maksātspējai. Šāds triks var izdoties, ja ņemam vērā pašreizējās valdības vadītāja Aigara Kalvīša kategorisko “nē” izskatīt jautājumu par pasta situācijas normalizēšanu, iesaistoties valstij.
Līdz ar zināmām jaunām vēsmām ziņu un analītisko raidījumu redakcijās sabiedriskajos elektroniskajos plašsaziņas līdzekļos – TV un radio – un ņemot vērā pašreizējās varas elites morāli, paveras iespējas jau pārredzamā nākotnē nonākt pie viegli manipulējamas sabiedrības pārvaldes. Visai baisa aina.
