Ceļošana ir īpašs pasākums – piedzīvotā un emociju kopums.
Ceļošana ir īpašs pasākums – piedzīvotā un emociju kopums. Kā mozaīkā gabaliņu pa gabaliņam savu vietu ieņem gan kņudēšana pakrūtē par sagaidāmo, gan ceļa piedzīvojums, galamērķa realitātes un ilūziju sastapšanās, atgriešanās un iespaidu “iecementēšanās” atmiņās.
Parasti visnogurdinošākā ir tikšana līdz iedvesmas vietiņai, kas katram sava. Citam tepat Latvijā, jo nav nekā skaistāka par mūsu zemes zaļumu un ir pat kauns to neizbaudīt, bet citam – viņpus robežām, kur brīžam ir tāpat, citādi un pavisam jocīgi.
Dīvaini, ka ar roku aizsniedzamā dienvidu kaimiņvalsts tālāka ceļojuma bilancē manā apziņā it kā neskaitās, jo gribas ātrāk tikt tālāk vai uz mājām. Pārvarēta vēlu vakarā un naktī vai visbiežāk agri no rīta, Lietuva parasti ir ļoti klusa un gluda, taču apmēram četru stundu laikā, ja vien ir vēlēšanās, var ieskatīties dabas rotaļās. Saullēkti vienmēr ir fascinējoši, īpaši, kad veļas miglas vāli. Interesantas gaismas un ēnu spēles papeļu gatvēs un labības laukos, bet naktī piedzīvots negaiss – emociju asumiņi.
Apmēram 12 stundas, kurās var caurbraukt Poliju, ir piedzīvojums pats par sevi, ko ievada lavierēšana garām kravas automašīnu rindām. Rodas sajūta, ka teritorija pieder tieši tālbraucējiem, bet pats esi kā mazs kukainītis starp milžiem. Tā saglabājas diezgan ilgi, taču šajā valstī acis žilbina raibās krāsas, kas ņirb daudzstāvu namu fasādēs, svētvietu lentītēs un reklāmas plakātos, kas brīžam nomāc ceļa zīmes. Kā karuselī spēj iegriezt iebraukšana nelielajos un šaurajos, kravinieku “apgrauztajos” satiksmes lokos.
Šoferēšanas maniere, lai arī ātra un brīžam pārgalvīga, tomēr noris pēc noteiktas kārtības – ja nevari un negribi “vālēt”, tipini teju pa nomali, tomēr pa ceļam redzētie satiksmes negadījumi piedzīvoti tieši Polijā.
Šajā valstī noris aktīva “lielceļu tirdzniecība” – ik pa brīžam kāds piedāvā sēnes un ogas, bet lielo dārzu īpašnieki – saldos ķiršus, ābolus un citus labumus.
Nogurdinošs ir brauciens pa mazajiem, kalnainajiem celiņiem līdz un pāri Slovākijas robežai, kamēr beidzot tiec uz autostrādes. Pateicība tiem, kas ko tādu izdomājuši un realizējuši! Lai arī maksā, bet “bāņi” ļauj traukties uz galamērķi. Kalnu ainava, tuneļi, upes un ezeri raisa emocijas, kas distances pārvarēšanu dara patīkamāku. Patiess ir teiciens – ja nevari mainīt apstākļus, maini attieksmi.
