Iedzīvotāju baidīšanai jau sen nav vajadzīgi vampīri, Fredijs Krīgers vai citi šausmu filmu personāži.
Iedzīvotāju baidīšanai jau sen nav vajadzīgi vampīri, Fredijs Krīgers vai citi šausmu filmu personāži. Nervu galu kutināšanai lieki piesaukt arī piedzērušos huligānu bandu centra parkā un baiso ceļa negadījumu statistiku. Sabiedrību jau kuro gadu tracina pavisam cits “bubulis” līdz riebumam augstas inflācijas veidolā.
Nu jau teju vai “dienišķie” astoņi procenti, par kuru tiesu gada laikā naudas līdzekļi pietuvojas plika papīra vērtībai – lūk, kas joprojām ir viens no galvenajiem sabiedrības satraukuma iemesliem.
Lai gan valdība tik braši izbazūnējusi inflācijas apkarošanas plānu, pēdējie dati liecina, ka šis neredzamais, maciņus graujošais “rēgs” par atkāpšanos īsti nedomā un par nolīšanu zem vairākkārt piesauktās astoņu procentu latiņas arī ne. Tas gan netraucē “superplāna” patronam Ministru prezidentam Aigaram Kalvītim kā saucējam ar tauri braši deklarēt, ka ieviestā sistēma “darbojas”.
Iespējams, par maz premjera padomnieku rindās ir ekonomistu vai vismaz šajos jautājumos orientēties spējīgu cilvēku, vai arī valdības līderi pārņēmis zināms nevēlēšanās sindroms ieklausīties šīs jomas speciālistu sacītajā. Piemēram, autoritatīvā ekonomiste Latvijas Zinātņu akadēmijas Ekonomikas institūta direktore ekonomikas zinātņu doktore Raita Karnīte norāda uz būtisku kļūdu pašā “bubuļa” apkarošanas taktikā, jo represīvi pasākumi šādos gadījumos stāvokli parasti tikai pasliktina.
Pēc viņas domām, līdztekus algu kāpuma normalizēšanai un tautsaimniecības attīstīšanai efektīvs un iedzīvotājiem būtisks un “sajūtams” instruments būtu administratīvi regulējamo (tajā skaitā energoresursu) cenu kāpuma piebremzēšana. Šis faktors pelna īpašu uzmanību, jo tieši elektrības un apkures cenu kāpums, kas pēdējos gados kļuvis par tikpat tradicionālu parādību kā Jāņi un Ziemassvētki, iedzīvotāju maciņos sit visdziļākos robus. Lai nu kam, bet jelgavniekiem par minēto tendenci paskaidrojumi sen vairs nav vajadzīgi.
Tajā pašā laikā tieši par šo strauji augošo un jau tagad vājprātīgus apmērus pieņēmušo tarifu stādināšanu, pēc visa spriežot, varas kliķe īpaši neuztraucas. Tai aktuālāka drūmu nākotnes prognožu mālēšana par dienišķās maizes donas cenas dubultošanos un cita veida provianta ievērojamu sadārdzināšanos, atsaucoties uz “pasaules cenām”, kas reizēm ir tikpat “pamatota” kā kažoka valkāšana vasarā.
Par spīti Kalvīša optimistiskajiem treļļiem, tuvākās nākotnes vīzija nešķiet iepriecinoša. Apkures uzņēmumu klerki jau tagad var droši atrotīt piedurknes un piepūst vaigus, lai “ceha režīmā” drukātu prasību pieteikumus un vazātu pa tiesām inflācijas jau sen nomocītus, maksāt mazspējīgus pensionārus un trūcīgās ģimenes, lai uz šīs pašsaprotamās netaisnības un iedzīvotāju bezspēcības fona uzblīstu paši.
Tomēr tas viss ir nieki, ja savu inflāciju salīdzinām ar Zimbabvē paredzamo (kā zināms, Latvijas varas aprindu “argumenti” bieži vien saistīti ar valstīm, salīdzinājumā ar kurām Latvijā būtu jājūtas kā Ievas paradīzes dārzā). Kamēr mūsu kabatās katrs lats ik gadu kļūst par astoņiem santīmiem nevērtīgāks, minētās tālās Āfrikas zemes iedzīvotāji, plikos vēderus kasīdami, saņem tādu auksto finansiālo dušu, ka maz nu nekādi neliekas. Ja vien var ticēt Starptautiskā valūtas fonda prognozēm, tur inflācijas tārpa lielums procentos līdz gada beigām varētu sasniegt pat 100 000, un uz šāda fona pat deviņdesmito gadu sākuma Latvija izskatītos kā vieglu ekonomisko satricinājumu pārcietis lauku miests. Vai tas būtu iemesls, lai mēs sevi apsveiktu?
