«Novadiņā» bieži esam stāstījuši par kara laika dzīvi Jelgavā un apriņķī, kur 1944. gadā apmēram trīs mēnešus atradās frontes līnija.
“Novadiņā” bieži esam stāstījuši par kara laika dzīvi Jelgavā un apriņķī, kur 1944. gadā apmēram trīs mēnešus atradās frontes līnija. Šoreiz publicējam divus atmiņu fragmentus, kas karā pārdzīvoto piemin ar smaidu.
Baltais uzlējums
Vācu laikā, kad viss zemnieku saražotais tika atņemts armijas vajadzībām, pilsētās nebija atļauts tirgot pārtiku. Tā lauku labumi kļuva par kontrabandu, ko latvieši paslepus veda radiem vai pārdošanai “melnajā tirgū”. Kāda kundze ar lielākām krūtīm, braucot vilcienā uz Rīgu, bija iemanījusies piestiprināt krūšturim krējuma pudeli. Arī korķi bija kara laika deficīts, tādēļ trauku aizbāza ar papīra tapu. Šādi “kontrabandas” reisos vest krējumu kundzei bija tik ierasts, ka viņa aizmirsa par pudeli mirklī, kad dzelzceļa biļešu kontrolierim sniegtā biļete nejauši nokrita uz vagona grīdas. Strauji liecoties tai pakaļ, aizbāznis neizturēja, un krējums uzlija kontrolierim. Vīrs izlikās, ka nacistu administrācijas noteikumu pārkāpumu nav ievērojis, taču, aizgriezies sāņus, klusi noteica: “Cits uz kontrolieri lej melnu, bet cits atkal baltu”.
Pierakstīts no agrākās dobelnieces Rasas Kalniņas-Grīnbergas
Aizgāja, paldies neteikuši
Šis ir stāsts par gadījumu, kā divi iedzēruši vācu zaldāti apēda mūsu ceptās pīles. Zinājām, ka vācieši kāri uz vistām. Tādēļ tās turējām rudzu laukā ieliktā kastē. Mājās ienākot – neredzēsi. Abas mūsu pīlītes (“pē – pē – pē”) tā noslēpt nevarēja. Tādēļ 1944. gada vasarā, kad fronte nonāca pie mūsu Ošiem, pīles nokāva. Māte gatavoja pusdienas, pēkšņi redzam – pagalmā ienāk divi vācu karavīri. Ķiveres pie sāniem, abi saķērušies un dzied. Māte uztraukumā pīles ar visu pannu paņēma no plīts un caur lielo istabu ienesa mazajā, paliekot zem kušetes. Taču nopilējušo tauku strīpa bija redzama. Vācieši ienāca, ostīja gaisu un savā starpā runājās, jutām, ka noskaņoti labvēlīgi. Tad viens no viņiem pa tauku strīpu izgāja cauri lielajai istabai, no kušetes apakšas paņēma pīles, atdeva pannu un aizgāja, par gaļu pat paldies neteikuši.
Pierakstīts no valgundnieka Ilmāra Kiršteina
Līdzās vēsturiskajiem faktiem interesanti iepazīt tā laika sadzīvi. Lūdzam lasītājus, kam prātā vēl kādi atmiņu fragmenti par tolaik piedzīvoto Jelgavā vai tās apriņķī, dalīties ar tiem – sākot no ēdienu receptēm un beidzot ar patiesas varonības leģendām, kas, visdrīzāk, nav plaši zināmas. Savulaik daudz tika aprakstīti cīņu varoņi, kas iekaroja pretinieka pozīcijas, bet varbūt lielākas varones bija mātes, kuras uzdrīkstējās tajā laikā laist pasaulē bērnus, negaidot pabalstus no valdībām, vai arī cilvēki, kas prata klusi palīdzēt, nenododot vajātos un cietējus ne vienai, ne otrai okupācijas varai.
