«Rudenī, kad beigsies Engures sezona, iešu atkal darboties kādā veču blicē,» atmiņu stāstu par savām kādreizējām sporta gaitām noslēdz Uldis Drusts. «Simts punktu – iešu!».
“Rudenī, kad beigsies Engures sezona, iešu atkal darboties kādā veču blicē,” atmiņu stāstu par savām kādreizējām sporta gaitām noslēdz Uldis Drusts. “Simts punktu – iešu!”
Tā nu šī mazliet izprovocētā un varbūt pašam negaidītā apņemšanās ir nostiprināta “uz papīra” un var kalpot arī par signālu domubiedriem, ka bijušā cīkstoņa un vēl nesenā LLU veterānu komandas “Uvis” basketbolista sporta kurpes vien uz laiku noliktas tālākā kaktā. “Pirms diviem gadiem pleca saites pārtrūka, nokritu no stalažām,” viņš skaidro un spriež, ka nu jau gan varētu atkal nopietnāk pakustēt, jo tas pašsajūtai nāks tikai par labu.
Zēns no laukiem
“Dzīvoju Miezītē, gāju 4. septiņgadīgajā skolā, kur par fizkultūras skolotāju strādāja Fricis Brigmanis. Viņš trenēja grieķuromiešu cīkstoņus sporta biedrībā “Lokomotīve”, kur “ierunāja” arī mani. Kādu gadu tur nodarbojos, bet tad pārmetos uz brīvo cīņu. Tolaik uz Lauksaimniecības akadēmiju bija atnācis strādāt Boļeslavs Matusevičs, bet es mācījos Aizupes skolas astotajā klasē. Atceros, bija sacensības Rīgā, kur zeķēs un ar trusenēm kājās visus “piekāvām”. Kur mācīties tālāk? Saulaines tehnikuma puišus Bauskā trenēja Jevgēņijs Kisiels, un tas noteica manu izvēli. Biju tehnikuma un Latvijas jauniešu čempions, iekļuvu junioru un “Vārpas” pieaugušo izlasē. Vienugad mums, jaunajiem, “sazīmēja” pirmās sporta klases, lai varētu piedalīties PSRS komandu mačos, bet šim līmenim bijām pašvaki,” Drusta Saulaines stāsts, kā jau tolaik pieņemts, beidzas ar norīkojumu uz kādu Valmieras rajona kolhozu par agronomu, bet tūlīt klāt arī nākamās pārmaiņas.
Robežsargs Krimā
“Tas bija 1967. gadā. Nonācu robežsargu mācību punktā Krimā. Vienudien komandieris lika iznākt priekšā tiem, kas nodarbojas ar cīņu, un no vairākiem simtiem es izrādījos vienīgais. Tā un tā, jāpiedalās apgabala sambo mačos Simferopolē. Ieguvu otro vietu.
Cīņas sports tolaik starp robežsargiem, vismaz mūsu vienībā, nebija populārs, bet notika šādas tādas citas sacensības. Piemēram, svarcelšanā. Ja divās reizēs svaru nepacel, izstājies, ja pacel – pieliek nākamo. Dabūju otro vietu. Kad jau sāku sargāt Krimas krastus, pienāca telegramma ar uzaicinājumu sporta rotā trenēties svarcelšanā. Bet vēl pēc kāda laika līdz ar citiem robežsargiem tiku norīkots uz pašaizsardzības kursiem Kijevā, kur iepazinu džudo un jau iemēģināto sambo. No rītiem un vakaros vēl turpināju cilāt tos dzelžus. Dienesta laiks pamazām tuvojās beigām, bet, kad biju savā svarā novinnējis Robežsardzes sambo mačus, šefs teica – paliec virsdienestā, kļūsi par meistaru. Sporta meistars – tas taču ikviena sapnis! Parakstīju līgumu uz diviem gadiem,” Krimas periods cīkstoņa biogrāfijā tiešām vainagojas ar meistara titulu un trenera posteni apgabala “Dinamo” komandā. Bet tad ciemos atbrauc bijušais treneris Matusevičs un saka: “Ko tu te dauzies pa Krieviju, brauc atpakaļ, trenēsim sambo!”
Treneris Jelgavā
“No sākuma, kā jau “ieceļotājs”, lāpīju ielas, bet ātri vien iekārtojos pat vairākos ar sportu saistītos darbos. Biju laborants Lauksaimniecības akadēmijas Fizkultūras katedrā, sporta metodiķis, treneris. Zēnu, kas vēlētos nodarboties ar cīņu, bija daudz. Stāvēja rindā aiz “Daugavas” sporta nama zāles durvīm, gaidot, kad kāds tiks atskaitīts, lai tiktu vietā. Tad jau sāku trenēt džudo. Gatavoju studentus augstskolas mačiem. Vairākus gadus biju vecākais treneris sporta biedrībā “Vārpa”, trīs vecuma grupas izvadāju pa lauku mačiem krustu šķērsu vai pa visu Savienību. Pirms tam Simferopoles Universitātē biju sācis trenera studijas, turpināju arī braukāt uz sesijām, lai pabeigtu. Labākie audzēkņi aizgāja vēlāk trenēties uz Rīgu. Tā jau tas notiek – mans uzdevums bija viņus izaudzināt šim nākamajam posmam. Tagad dažkārt nāk pretī vīrs sirmu galvu un saka: “Sveiks, trener”!” Patīkami. Bet, sveicinātāju uzlūkojot, pie viena iedomāju – cik gan pats jau esmu vecs. Pie džudo no “maniem bērniem” palikuši tagadējie sporta skolas treneri Guntis Malējs, Kims Usačovs un Sergejs Vasjkovs. Sergejam atdošu savu cīņas sporta gadu albumu – lai saglabājas nākamajām paaudzēm.”
Mākslinieks sporta namā
Patiesībā Uldis Drusts gandrīz desmit gadu bija Lauksaimniecības akadēmijas Sporta nama direktors, kam ikdienā netrūkst saimnieciski kārtojamu lietu. Taču pats viņš no šā posma labprātāk atceras “krāsaino pusi”. Kā iekārtojuši telpas pēc mākslinieces diplomdarbā iecerēta dizaina. Kā kopā ar domubiedru Edvīnu Feldmani noformējuši Fizkultūras katedru. Kā zīmējis plakātus un krāsojis simbolus uz krekliem, kā sietspiedes tehnikā darinājis vimpeļus, kas tolaik līdz ar sacensību uzvarētāja diplomu bija ievērības cienīga balva. “Jelgavā visi zināja, ka es tos taisu. Pasūtījumu netrūka. Vēlāk gan ienāca modernākas tehnoloģijas, ar kurām mans roku darbs vairs nevarēja konkurēt. Vienus no pēdējiem eksemplāriem biju uztaisījis, kad jau tuvojās atmodas vēsmas. Ar auseklīšiem un uzrakstu “Sakopsim Latviju!”. Izsniedzu tiem, kas piedalījās augstskolas atpūtas bāzes sakopšanas darbos Engurē,” šā jūrmalciema vārdu var likt arī nākamā stāsta sākumā.
Engures sezona
Kā daudzi ar sportisku cīņasgribu un enerģiju apveltīti cilvēki, Uldis Drusts deviņdesmitajos gados metās biznesā. Ja reiz padomju laikos bija spējis uzcelt māju, tad tagad jo vairāk vajadzētu izdoties. Un izdevās jau arī – kā viņš pats tagad lēš, septiņus krogus esot uztaisījis. Taču mūsu “agrīnajā kapitālismā” biznesa noteikumi mēdz būt nežēlīgi. Un pašlaik nu ir tāda situācija, ka viņš kopā ar kundzi Andru saimnieko no augstskolas nomātajā Engures bāzē. “Uzņemam viesus, paēdinām, padzirdinām, izguldinām, organizējam pasākumus dabā. Cenšamies piedāvāt visu, ko klienti vēlas, – sportošanu “līdz asinīm” vai plezīru… Darba kolektīvu grupās jau parasti sagadās gan vieni, gan otri. Citādi ir, ja atbrauc treniņgrupas. Nesen, piemēram, uz nometni ieradās Vsevoloda Zeļonija skolas džudisti. Pārmijām pa vārdam. Viņš vēl mani kā treneri sastapis atceras, bet jaunie jau vairs gan nezina, kas tas Drusts tāds ir. Jā, patlaban, vasaras sezonā, mums Engurē darba daudz, bet uz rudeni visu iekonservējam, cauru gadu to nevaram pavilkt.”
Veču blice
It kā ārpus citiem, bet tomēr cieši saistīts ir stāsts par basketbolu un Vērpju strītbola turnīru. “Vienkārši gribējās pakustēties, sanācām kopā LLU Sporta nama zālē un sākām spēlēt. Faktiski savam priekam, bet pie tā jau pieder arī sacensības. Un gadījās pat tā, ka vienreiz Latvijas veterānu sporta spēļu pusfinālā ar vienu aci vinnējām mūsu rajona meistarkomandu Jāņa Kļaviņa vadībā. Tad nu gan viņi bija nikni. Bet ko tur kašķēties. To esmu teicis arī savējiem – spēlējam taču pašu veselības un prieka pēc. Ja esi nervozs, no drošas situācijas met garām, bet ar smaidu – pat no muļķīgas vari trāpīt. Veterānu sports – tā ir iespēja sastapt pazīstamus cilvēkus un uzturēt labas attiecības.
Savās mājās Valgundes Vērpjos (tagad tur saimnieko bērni) desmit gadus vasarās rīkoju strītbola turnīru. Ar paziņojumiem avīzē, sabraukumiem katru otro svētdienu, pirti pēc mačiem un balli ar apbalvošanu noslēgumā. Piedalījās gan sporta skolas audzēkņi, gan pieaugušie. Gluži bez pūlēm jau tas nenāca – viss bija jānoorganizē, balvas jāsagādā.
Vēlāk, kad arī pilsēta sāka rīkot turnīru, Vērpju pasākums pamazām atkāpās. Bet vīri veterāni, cik zinu, vēl LLU Sporta namā sanāk kopā. Vēl viena blice pulcējas Vircavas hallē. Tā kā treniņu grafiks iznāk visai plašs un izdevīgu laiku tajā varētu atrast…,” pēdējais teikums jau acīmredzot ir par Drusta kunga jaunajiem sportiskajiem plāniem, pie kuriem varētu ķerties rudenī, kad beigsies “Engures sezona”.
***
Par savu treneri un komandas biedru
Ojārs Rubenis, laboratorijas vadītājs LLU Pārtikas tehnoloģijas fakultātē, savulaik vairākkārtējs Latvijas čempions 110 m barjerskriešanā:
Pirmā doma un arī materiālā puse bija Ulda liktais pamats veterānu komandas “Uvis” tapšanā deviņdesmito gadu vidū. Trenējāmies divas reizes nedēļā, braucām uz šādiem tādiem mačiem. Viņš bija sponsors, gādāja transportu, formas, bet laukumā izcēlās ar precīziem trīspunktniekiem. Latvijas Veterānu spēlēs zem LLU karoga reiz otro vietu izcīnījām. Daudzas vasaras nospēlējām Vērpju strītbola turnīros. Uldis ir labs draugs un bija klimata uzturētājs komandā. Laikam jau pat nebūs pareizi teikt “bija”, jo komanda “Uvis” joprojām pastāv un viņš ir tajā gaidīts.
Sergejs Vasjkovs, Jelgavas BJSS džudo treneris, sporta meistars:
Uldis Drusts izaudzinājis daudz sportistu un vēlāk dzīvē aktīvu cilvēku. Rosinājis mīlestību uz sportu. Kopā ar džudo tāpēc arī esmu palicis, ka man patika šis sporta veids un treneris. Vienmēr mierīgs, līdzsvarots. Dažkārt ar padomu palīdzējis, citreiz arī sabāris, kā kuro reizi bija pelnīts. Sacensībās un nometnēs vienmēr par mums rūpējās un gādāja, neļāva “noklīst”. Par viņa profesionālajām dotībām un prasmi liecina daudzie to gadu Latvijas čempioni un medaļnieki. Igors Fadejevs, Dainis Liepiņš, Igors Gorļenkovs, Aleksejs Grimailovs, Gļebs Todors, Kims Usačovs, Guntis Malējs, Dmitrijs Smirnovs, Aleksandrs Budzins, Sergejs Šiļeiko, Sergejs Putrenkovs…, tie pirmie nāk prātā, bet visus nenosaukt. Tāpat arī fakts, ka divus gadus visa Jelgavas komanda bija Latvijas vicečempionu godā. Esmu centies šīs trenera labās īpašības sevī attīstīt un darbā ielikt.
