Tas bija tajos tālajos laikos, kad par «nepareizas» mūzikas
klausīšanos un pat piesaukšanu varēja izpelnīties padomju
nomenklatūras apmaksātu bezkomforta ekskursiju pie baltajiem lāčiem
vai pat iespēju parakt rūdu kaut kur dižzemes plašumos. Pasaulē vēl
nebija kompaktdisku, audiokasetes tika uzskatītas par nenormālu
deficītu, bet ikviens vidusmēra pilsonis kā īpašu dārgumu mājās
glabāja šobrīd par diezgan lielu retumu kļuvušās vinila
plates.
Katrs, kuram bija iekrājusies kaut neliela kolekcija,
droši vien atcerēsies, ka ar zināmu regularitāti tolaik bija
pieejamas arī šaipus priekškaram par nekaitīgām atzītas plates ar
«itāļu estrādi» (kolosāls formulējums – katram skaidrs, kas ar to
domāts un ka zem šī jēdziena nav ierindojams, piemēram, Eross
Ramacoti un citas jaunākas paaudzes zvaigznes). Pēc plašākiem
apvāršņiem (tajā skaitā muzikāliem) izslāpušajai padomju tautai
kārtējā itāļu dziesmu festivāla izlases plate konsekventi tika
piedāvāta nākamā kalendārā gada beigās, un, ko tur liegties, tās
saturs vienmēr spēja aizraut! Toto Kutunjo, Pipo Franko, Adriāno
Čelentāno, Al Bano un Romina Pauere, «Ricchi E Poveri», «Matia
Bazar»… Katrs, kurš kaut mazliet interesējas par mūziku, noteikti
vismaz reizi būs dzirdējis vismaz vienu no šiem
vārdiem.
Šovasar (un ne tikai) Ogres
estrāde kļuvusi, šķiet, par galveno vietu, kur ieskatīties mūzikas
pagātnes apcirkņos un koncentrētā veidā izbaudīt to repertuāru, kas
pirms ceturtdaļgadsimta (plus / mīnus) uznesa slavas kalnā to vai
citu grupu vai
izpildītāju.
3.augusta vakars bija laiks, kad minētajā estrādē itāļu mūzikas
festivāla ietvaros uzstājās saldo astoņdesmito superzvaigznes no
saulainās Itālijas – «Ricchi E Poveri».
Viņi Eiropas Austrumu daļu neapmeklēja pirmo reizi, un ar šiem
platuma grādiem itāļu «Abba» (patiesības labad jāpiebilst, ka tas
bija kvartets tikai līdz 1981.gadam; kopš tā laika «Ricchi E
Poveri» ir trio) paguva iepazīties vēl īsi pirms padomju režīma
sabrukšanas gārdzieniem, taču arī atjaunotās Latvijas publikai jau
bijusi ne viena vien iespēja skatīt viņu uzstāšanos
klātienē.
Nepilnas pusotras stundas
laikā atraktīvie 1985.gada Sanremo dziesmu festivāla uzvarētāji
sanākušajiem sniedza patīkamu ekskursu pa savu ziedu laiku
augstākajām virsotnēm, iepriecinot ar visiem saviem lielākajiem
superhitiem, sākot ar ritmiskajiem un līdzi dungojamajiem «Picolo
Amore», «Mamma Maria», «Perche Ti Amo» un beidzot ar tādām
smeldzīgām «makaronu balādēm», kā «Come Vorei».
Nešaubos, ka pēc
šīs uzstāšanās smaidīgie itāļi Andžela, Franko un Andželo saviem
jau līdz šim realizētajiem 20 miljoniem skaņuplašu kopiju varēs
pieplusot vēl kādu, bet jau nākamgad no jauna stāties Latvijas
auditorijas priekšā, lai sniegtu ikdienā tik nepieciešamo skaisto
atmiņu pozitīvo lādiņu. Kādam šīs dziesmas atgādina par jaunības
plaukuma gadiem, vēl citiem – par pirmajiem soļiem mūzikas
klausītāja ampluā, bet daļai auditorijas atklāj jaunu, līdz šim
novārtā atstātu jaukas mūzikas «lauciņu».
Laikam jau smeldzīgo balāžu ietekmē, bet pēc koncerta prātā
ienāca jautājums – vai šo mūziku kāds klausīsies arī pēc pārdesmit
gadiem? Kā liecina pieredze no reālās dzīves, mākslinieku dzimtajā
Itālijā pašreizējā divdesmitgadnieku paaudze par kādreizējām
superzvaigznēm (visām, kas tika minētas iepriekš) labākajā gadījumā
zina tikai viņu vārdus un grupu nosaukumus. Repertuārs viņiem nav
aktuāls. Žēl. Vai jūs, jaunie sinjori, zināt, ko palaižat
garām?
P.S. Itāļu
dziesmās brīžiem patiešām tiek apdziedāti nacionālās virtuves
elementi (pica un spageti). Bet galvenokārt…. protams,
«amore»…..
