Medus pilīte, ūdens pilīte un pilīte kā savrupnams. Tāds ir Mūrnieku ģimenes lēmuma skaidrojums savas mājas nosaukt par Pilīti.
Medus pilīte, ūdens pilīte un pilīte kā savrupnams. Tāds ir Mūrnieku ģimenes lēmuma skaidrojums savas mājas nosaukt par Pilīti. Latvijas Biškopības biedrības biedrs Zemgales novada instruktors konsultants Oskars Mūrnieks kopš bērnības bijis saistīts ar bitēm. “Man pat ir vectēva bildēta fotogrāfija, kurā esmu redzams pie stropa divu trīs gadu vecumā,” saka saimnieks, kurš Glūdas pagastā ik dienas rūpējas par diviem simtiem bišu saimju.
Jau sarunas sākumā Mūrnieka kungs, pamanījis, ka mazliet bīstamies bišu spraigās joņošanas, nosaka: “Tikai mieru, jo vairāk satrauksieties un vicināsiet rokas, jo vairāk dabūsiet pa mizu. Mieru! Iešķels? Paldies, tas tikai nāks par labu veselībai. Acs uzpamps? Tā gadās, kādreiz arī citādi var dabūt zilu aci…”
Mācījies pie Auzkalna
Glūdas pagastā O.Mūrnieks dzīvo kopš 1980. gada. Toreiz vēl Latvijas Lauksaimniecības tehnikumā Bulduros viņš ieguva profesionālu biškopja izglītību un strādāja par bitenieku Nākotnē. “Lai arī neklātienē, tomēr pasniedzēji bija nopietni, ielika dziļus pamatus. Praksi izgāju pie vecmeistara Auzkalna, kurš pat savos lielajos gados aizvien spēcīgs un slavens bitenieks. Viņš ir mūsu bišu tēvs,” stāsta dravnieks. Deviņdesmito gadu sākumā, juku laikos, Mūrnieka kungs pēc astoņu gadu darba ierēdņa amatā privatizēja pašreizējo dravu, 1993. gadā laukos uzbūvēja ēkas. Taču sevi par bitenieku, kam tas ir ikdienas darbs, sauc tikai pēdējos gandrīz trīs gadus, saimniecībā “Pilīte” ir ap diviem simtiem saimju. Septembrī viņš gatavojas doties uz Pasaules bitenieku saietu Austrālijā un, ja tur gūs jaunas un noderīgas atziņas, iespējams, “ganāmpulku” samazinās līdz 150. “Nav nozīmes vērsties plašumā, ja visu nevar izdarīt perfekti, tad sākas zaudējumi.”
Saldu dzīvi negarantē
Vai ar 200 stropiem bitenieks, kuram ir ģimene, var dzīvot un pelnīt? Saimnieks atbild – to ietekmē katra vēlmes, kādā līmenī dzīvot: “Ar bitītēm miljonārs nekad nekļūsi, bet maizītei un sviestiņam būs vienmēr.” Rēķins esot vienkāršs – vairumā kilogramu medus iespējams realizēt par latu. Mazumtirdzniecībā iegūst, sākot no divarpus līdz pat sešiem septiņiem latiem. Tad esot jāapsver, kādu algu grib, vai vēlas iekrāt rezerves. Pēc tam skaitļo, cik tonnu jāievāc. Iztikt var, taču no medutiņa dzīve kļūst salda tad, ja pats to sakārto. Tikai skrienot un raujoties, nekāda saldā tā ikdiena nav.
Ja bitenieks visu inventāru (kārītes, stropus un citas lietas) ziemā sagatavojis, sezonā viens spēj apkopt pat trīs un četrus simtus saimju. Latvijā ierastais augstais strops intensīvai dravošanai neder, jo lielās ap 25 kilogramu smagās kastes vairākkārt pārcilāt piekabē ir grūti. Tad var gadīties, ka vasarā “rokas kļūst garākas par kājām”.
Intensīvai dravošanai O.Mūrnieks gatavo savu – mazāku – stropiņu, kas atvieglo darbu. Tā ir cita tehnoloģija – bitēm nemitīgi piedāvā jaunas ganības. Tiklīdz vienā vietā augi nozied, ved uz nākamo, pirms tam sanesto medu izsviežot.
Viens no konsultantiem
Papildu ikdienas rūpēm savā saimniecībā Oskars ir Zemgales novada instruktors konsultants biškopībā, un to viņš sauc par savu pamatdarbu. Latvijas Biškopības biedrībā izstrādāts projekts “Latvijas Nacionālā programma biškopībā”, tika saņemts 70 procentu ES un 30 procentu valsts finansējuma, par ko iespējams izglītot interesentus dažādos ar biškopību saistītos jautājumos, kā arī darvošanas īpatnības izrādīt praktiski.
Ik pēc diviem gadiem tiek organizēts Pasaules biškopības kongress, pēdējais risinājās Īrijā, un visus jaunumus no starptautiskā pasākuma tā dalībnieki pārved Latvijā, lai rādītu un mācītu mūsu biškopjiem.
Patlaban valstī ir tikai četri cilvēki (katrā novadā pa speciālistam), kas ieguvuši instruktora konsultanta kvalifikāciju.
Saražojam pietiekami
Mūsu biškopji medu prot saražot pietiekamā apjomā, taču dravnieki nav pamanījuši, ka mainījusies sabiedrība un līdz ar to arī tirgus attiecības. “Ja agrāk produktu vienkārši aizveda un atdeva sagādes punktā, šodien redzama iezīme – bitenieks saražot māk, bet ar tirgošanu rodas problēmas,” saka O.Mūrnieks. Tā ir lielākā biškopības nozares problēma. Cilvēkiem esot jāsaprot, ka pārdot medu iespējams tik, cik liela “kvota”, respektīvi – cik plašs ir pircēju loks. Katram biteniekam tas ir konstants, viens var realizēt 500 kilogramu saldās vielas, cits varbūt tonnu, un tas ir viss. Tad jādomā, kur likt pārējo bišu nesumu. Var vadāt pa tirgiem, tomēr tad nepieciešamas Pārtikas un veterinārā dienesta sertificētas telpas fasēšanai un citiem darbiem. Un jāizšķiras – strādāt mazumā vai vairumā. Pirmajā variantā medu fasē un tirgo pats. Var mēģināt tikt kādā veikalu tīklā, bet šī niša jau aizņemta. Atliek tikai braukāt pa gadatirgiem un dažādiem pasākumiem. Otra iespēja ir realizēt lielos apjomos tam, kas fasē un pārdod pircējiem. Mūrnieka kungs izvēlējies iet šo taciņu – ražot intensīvi. “Protams, katrs par savu produkciju grib saņemt pienācīgu samaksu, bet arī vairumtirgotājs vēlas būt pārliecināts, ka preces netrūks. Es varu viņiem iedot, piemēram, tonnu medus, un par noteiktu summu to safasē. Bet kur es to medu likšu? Šī taciņa neinteresē, jo mans laiks ir dārgāks par sēdēšanu tirgū,” viņš teic, ka ziemā ienesīgāk nodarboties ar ko citu. Oskars darina bišu stropus.
Pavasarī Ogrē nodibināts vēl viens biškopju kooperatīvs, tā biedri sapratuši, ka apvienoties, pašiem fasēt un realizēt ir izdevīgāk. Vēl mūsu valstī kādus piecus sešus gadus darbojas Medus aģentūra, līdz šim tai īsti nav veicies, bet nupat pamainījusies vadība, redzēs, kā būs tālāk. Latvijā medus tirgus ir pilns ar biškopjiem, kas strādā profesionāli, paši fasē un veikaliem pārdod saldo vielu. Lielākais pārstrādātājs ir SIA “Vinnis”, kas jau divus gadus tradicionālo medu vairs neieved no ārvalstīm. Firma importē tikai specifisku (ko nevar ievākt Latvijā), piemēram, akāciju medu, kura labākā īpašība – nekristalizējas.
Katrs gads citāds
Cilvēka darbības dēļ, no ārvalstīm ievedot dažādas bišu pasugas, veidojušies nenosakāmas izcelsmes krustojumi, un Rietumeiropas tumšā medus bite no tai raksturīgās aukstā klimata joslas izzudusi. Patlaban vairāki bitenieki cītīgi strādā, lai krustošanas laikā “izskaldītu” tumšajai medus bitei tipiskās īpašības.
Ir bitenieki, kas no divdesmit saimēm iegūst tikpat, cik cits no septiņdesmit. Tie ir sava amata pratēji, kas jau ziemā domā par bitēm, vasarā tās pieved ziedošiem laukiem. Katrs gads ir citāds – mainās gan klimats, gan intensīvās lauksaimniecības ietekme. Mūrnieka kungs teic, ka piemājas saimniecībā atstāta vien neliela daļa saimju, pārējās izvestas tā saucamajās ganībās – daļa dziļos mežos, vienas jūlijā darbojās pie griķu lauka. Vietas īpaši izmeklētas, par visu panāktas vienošanās ar konkrētu īpašumu saimniekiem. Biteniekam gadījies, ka Olaines pusē viņa stropus vienkārši apgāž, tie galvenokārt ir jaunieši, kas aiz “nekodarīt” šādi gūst īslaicīgu prieku. Ir bijis, ka autovadītājs speciāli atpakaļgaitā brauc tiktāl, ka apgāž pāris stropu. Un tad no mašīnas skatās, kas notiks. Bet kāds savureiz, kaitējot bitēm, sadzelts tā, ka jāved uz slimnīcu. “Ļoti labi, mācība uz mūžu.
