Tā vien šķiet, ka jau drīzumā draudiem zināmos Latvijas apvidos palikt bez pasta pakalpojumiem varēsim pievienot arī ne pārāk iepriecinošo «perspektīvu» kādudien sagaidīt, ka pedagogu skaits skolās pietuvojas nullei.
Tā vien šķiet, ka jau drīzumā draudiem zināmos Latvijas apvidos palikt bez pasta pakalpojumiem varēsim pievienot arī ne pārāk iepriecinošo “perspektīvu” kādudien sagaidīt, ka pedagogu skaits skolās pietuvojas nullei, bet gaišās nākotnes vietā pēc, vēlākais, dažām desmitgadēm svinīgi sveikt veselu analfabētu paaudzi. Turklāt, lai gan valdība svaigi pieņēmusi lēmumu beidzot mazliet “piesviest” skolotājiem pie algas.
Var tikai apbrīnot, ar kādu “pompu” pasniegts lēmums grozīt Ministru kabineta noteikumus par pedagogu darba samaksu. Latvijas “tēvocis Sems” (varbūt precīzāk – Aigaronkulis) bijis tik “dāsns”, ka pēc gadiem ilgušas skolotāju došanās ielās, kategorisku prasību izteikšanas, neveiksmīgiem atbildīgās ministrijas dialogiem ar arodbiedrību un pat vērienīga streika draudiem nolēmis ar stīvu gnīdas roku pielikt skolotājiem par katru pilnu slodzi veselus 50 latus “uz papīra” plus jau kuro gadu pastieptajā sīknaudas cepurē iemest pa grasim, lai atlīdzinātu par burtnīcu kalnu labošanu un ārpusstundu darbu ar skolasbērniem.
Diemžēl masveida sajūsmu par šādu notikumu pavērsienu nemana. Gluži kā nolemtības apstākļos joprojām strādājošo pedagogu rindas teju ar konstantu intervālu pamet tie, kas nav ar mieru gaidīt miglā tītā plāna – “kaut kad tālākā nākotnē” (it kā līdz 2010. gada 1. septembrim, bet viss mēdz mainīties) iekļaut pedagogu darba algu valsts sektorā nodarbināto vienotajā darba samaksas sistēmā ar noteiktu koeficientu – īstenošanos, lai līdz tam līdztekus tiešajiem pienākumiem nemitīgi nodotos jostas savilkšanai.
Gadiem “ielaistā” algu kaite izglītības sistēmu sagrāvusi tiktāl, ka, iespējams, Latvijā vēl ilgu laiku nebūs labāka politiskās pašnāvības atvara kā attiecīgās nozares ministra amats. Savukārt konkrēts izteikums liek domāt, ka skolas maizē no jauna iekosties nenāktu par sliktu arī dažam labam Izglītības un zinātnes ministrijas ierēdnim. Piemēram, tās valsts sekretārs Mareks Gruškevics apgalvo – ja skolotājs strādās 1,3 likmes, “uz rokas” varēšot saņemt ap 400 latiem. Ņemot vērā, ka jaunā algas pamatlikme ir 284 lati pirms nodokļiem, piemaksas par burtnīcu labošanu un konsultācijām veido 41 latu, bet tas viss kopā reizināms ar 1,3, iepriekšminētā ierēdņa nosauktā summa “tīrā veidā” nekādi nesanāk. Varbūt vienīgi ar īpašām piemaksām vai “pateicībām”, taču citādi vispārinājums šādā kontekstā no ministrijas ierēdņa puses uzskatāms vismaz par demagoģiju.
Gana neviennozīmīgi vērtējama arī iecere iepriekšminēto slodzes likmi noteikt kā maksimālo. Zemteksts gluži vai tāds, ka pedagogi strādā (un pelna!) pārāk daudz, noslogojot valdības plāno maku ar “liekiem” izdevumiem. Turklāt nav zināms, kā šāds acīmredzami vieglprātīgs lēmums ietekmēs mācību kvalitāti, ja līdz šim ievērojamā pedagogu trūkuma dēļ radušās “tukšās” vietas tika aizpildītas, teju līdz vājprātam pārslogojot vēl strādājošos, tad šķiet, ka līdz ar jauno slodzes ierobežojumu noteikšanu daudzās skolās zināmu skaitu mācību priekšmetu nepasniegs vispār. Savukārt joprojām strādājošie pedagogi kā sava darba kamikadzes arī turpmāk būs spiesti draudzīgi sēdēt zem inflācijas tilta un pastiept monētu mici tauko un tuvredzīgo varaskungu virzienā, pazemīgi gaidot “sviesta tiesu” savām ar divām rokām turamajām maizes šķēlītēm.
