Mūsu novadnieks Valsts policijas priekšnieks Aldis
Liejuksis lielo kadru mainību policijā skaidro ar likumsargu vēlmi
savā dzīvē kaut ko mainīt. Protams, ir grūti visu laiku atrasties
starp sabiedrības padibenēm un pašam palikt normālam. Tāpēc
daudzviet pasaulē darbojas dažādi palīdzības dienesti policistiem,
vien pie mums psihologi šajā struktūrā ir vairāk ķeksīša
pēc.
Neviļus nāk prātā kadri no vecā, labā „Nāvējošā ieroča”,
kurā policijas psiholoģe mēģināja izprast Mela Gibsona atveidotā
varoņa psihi un iemeslus, kādēļ viņš vēlās izdarīt pašnāvību. Bet
šīs sievietes centieni bija tikpat bezcerīgi kā dažu labu mūsu
policijā strādājošo psihologu pūles – centies, kā gribi, neviens
jau neuzticas, un, kad beidzot palīdzība ir nepieciešama, psihologs
pats vairs netic, ka viņu „nenes” cauri. Reiz kāds policists, kas nu jau aizgājis no darba šajā
institūcijā, atzinās – pēc nogurdinošās darba dienas, kad nācies
cīnīties ar visādiem apreibušiem subjektiem, tā vien gribas kaut
kādā veidā atslēgt smadzenes, aizmirst visu, bet neizdodas. Tādēļ
nav brīnums, ka viens remdinājumu meklē alkoholā, cits – palaiž
rokas. Nē, nedomāju nevienu attaisnot –
vardarbība policijas rindās, kas diemžēl nav retums, nevar kļūt par
stresa izlādēšanas veidu. Visās profesijās ir brīži, kad nogurums,
negatīvās emocijas un apnikums ņem virsroku, taču īpaši grūti ir
tiem, kas ikdienas darba solī neko pozitīvu neredz. Risinājumi tā
arī nav rasti – kārtējo reizi tiek plānotas nezin kādas
reorganizācijas, kas šķiet būs kārtējā naudas palaišanas vējā,
bet reāli uzlabojumi sagaidīti vien pārdesmit latu algas pielikumā.
Un kāds brīnums, ka jaunos nevilina tādas nākotnes
perspektīvas! Man brīžiem paliek bailes, ja
situācija ar algām, darba vides uzlabošanu un sabiedrības attieksmi
nemainīsies, vai nebūs brīdis, kad mums vairs nebūs policistu
(vismaz tādu, kas būtu cienīgi saukties tādā vārdā), aptrūksies arī
mediķu, skolotāju, un jau tā ne īpaši spīdošais sabiedrības
intelekts slīdēs arvien zemāk. Tā viens skaties – pēc simtgades
no kādreiz tik lepnās latviešu tautas pāri vien būs palikušas
bērzu birztalas un neliela ūdens lāma, kas nes Daugavas
vārdu!
