Ināras mirdzošās acis, viņas elegantā stāja, glītais profils un pašcieņas pilnā izturēšanās manu uzmanību piesaistīja jau sen.
Ināras mirdzošās acis, viņas elegantā stāja, glītais profils un pašcieņas pilnā izturēšanās manu uzmanību piesaistīja jau sen. Bet katrai sarunai savs laiks. Un pilnīgi droši var teikt, ja šis raksts būtu par kādu latvieti, tā sākumā neminētu, ka viņš ir latvietis. Vai ne?
Sabiedrības integrācijas centra direktore Rita Vectirāne par Ināru saka – viņa cēli nes savas tautas smagumu. Ināras brālis Jelgavas čigānu nacionālās kultūras biedrības priekšsēdētājs Haralds Didžus uzskata, ka māsa ir ļoti gudra un talantīga sieviete.
Ko domā Ināra pati?”Ak, šausmas! Ko nu par mani var rakstīt? Esmu parasts cilvēks,” viņa teic, bet šajā saulainajā vienkāršībā arī ir kaut kas neparasts.
Un tāds ir arī viņas nelielais un elegantais dzīvoklītis. Niansētas gaišas krāsas, lieliski aizkari, stūra dīvāns maigā pasteļtonī ar īpaši glītiem nokrāsās pielāgotiem atlasa spilveniem, virtuve daudz labāka nekā no kataloga. Ināra visu darījusi pati. Viņai patīk remontēt. Viņai patīk šūt, darināt rokdarbus, gatavot ēst. “Man tiešām garšīgi sanāk. Pat vienkāršu gaļu cepot, es protu tur pielikt ko tādu, kas dod īpašu garšu,” Ināra atzīst. Arī puķes audzēt viņai patīk. Dārziņa gan nav, bet pie dzīvojamās mājas iekopta maza dobīte – visu priekam.
Varēja būt mākslas vingrotāja
Ināra patlaban mācās Jelgavas Reģionālajā pieaugušo izglītības centrā grāmatvedības kursos. Kaut arī vidusskolu savā laikā beigusi izcili – tikai ar pāris četriniekiem –, studēt nav gājusi. Jo vidējā izglītība kārtīgai čigānu meitenei – tas jau ir pietiekami un ar uzviju. Ināras vecāki savus sešus bērnus audzinājuši par godīgiem un kārtīgiem cilvēkiem. Tādi viņi arī visi izauguši. Tomēr gaišākā galva un visādā ziņā apdāvinātākā bērnībā bijusi Ināra… (Eh, kā varēja mācīties!)
“Bija tā, ka visi skolotāji par mani sacentās. Biju lieliska matemātiķe, padevās valodas. Vienmēr piedalījos olimpiādēs, ieguvu pirmās vietas.” Šodien šī sieviete pagātnē skatās bez kādas nožēlas. Arī to, ka, būdama ar izcilām spējām mākslas vingrošanā un jau četrpadsmit gadu vecumā sporta meistara kandidāte, bet tālāk pa šīs karjeras kāpnēm nav devušies, nenožēlo. Dīvaini, vai ne? “Toreiz trenere teica – viens talants no simts, bet jūs to neļaujat attīstīt…” Tad Ināra it kā apdomājas, pieklust un atzīst: “Es negribu par to daudz runāt, bet mūsu tautai ir savi uzskati,” viņa saka un mēģina sarunu virzīt citā gultnē.
“Tagad gan gribu vēl iziet cilvēkos. Pēc grāmatvedības kursiem ceru dabūt darbu. Redz, es nekad neesmu jutusi diskrimināciju. Mani uzņem kā gudru sievieti. Kursā esmu grupas vecākā, jo esmu apzinīga un neesmu kavējusi nevienu nodarbību. Grupā ir vienpadsmit dažādu cilvēku, bet kolektīvs izveidojies labs.”
Gatavo sviestmaizes vecajai Martai
Ināra katru rītu dodas uz nodarbībām un pa ceļam pasniedz sviestmaizes vecajai, slimajai savas tautas māsai Martai – visiem zināmās Solveigas mammai.
“Dzīvē visu laiku jāsaskaras ar izvēlēm – kā rīkoties, kā uzvesties. Pirmo reizi, kad gāju uz nodarbībām un redzēju Martu sēžam pie “Parex” bankas uz soliņa, sviestmaizes biju sagatavojusi sev. Gāju garām un sapratu, ka es taču esmu paēdusi, bet tam cilvēkam uz ielas gribas ēst. Atdevu un nākamajā rītā smērēju ne tikai sev, bet arī Martai. Tā ir jābūt. Viņa ir tik pateicīga.”
Saruna novirzās pie tēmas – Čigānu nacionālā kultūras biedrība. Neko daudz pašlaik nav ko sacīt. Viss kaut kā apsīcis, domā Ināra. Tauta tomēr ir neatsaucīga. Izskatās – cilvēkiem nav ticības, ka var kaut kas labs notikt. Bija dotas iespējas ko mācīties, kādas darba vietas, bet viss nezin kā pajuka.”
Rīkoties godīgi – dzīves virsuzdevums
“Es pati nekad neesmu jutusi diskrimināciju savas tautības dēļ, bet zinu, ka tā tomēr notiek. Ja veikalā ieiet čigāns, apsargs seko. Es arī nesaprotu, kur cēlusies tā doma, ka čigāni ir netīrīgi. Mūsu sievietes to vien dara, kā berž un tīra savu namu. Lai cik nabadzīgi dzīvo, mājās valda tīrība. Protams, ir atsevišķi gadījumi, kas ir citādi, bet tos uzreiz ievēro, jo atšķiras.”
Ināra tāpat kā vairums viņas tautiešu savā laikā nodarbojusies ar biznesu, ko padomju gados sauca par spekulāciju. Tā čigāni dzīvoja. “Braucām uz Maskavu, iepirkām produkciju. Ar ko tas atšķīrās no šodienas biznesa? Gandrīz ne ar ko. Vēlāk, kad vairs nebraucām uz Maskavu, devāmies uz Viļņas tirgu.”
Klausos šajā sievietē un nevaru viņu iedomāties ar drēbju pakām un “andelēšanos”. Neatstāj sajūta, ka viņa radīta pilnīgi citam uzdevumam.
Jā, bet arī šajā darbā Ināra bijusi savā vietā – tā pati domā. Un pastāsta, piemēram, kā trīs reizes lielajā Viļņas tirgū, kur katrs rauj ko var, viņa pārsteigusi preču pārdevējus. Pirmo reizi aizrunājoties pārdevēja aizmirsusi paņemt 50 dolāru, otrreiz kāds tirgotājs pārskaitījies sev par sliktu, trešo reizi atdoti 30 dolāru vairāk. “Pārdevēji gan pārsteigumā iepleta acis. Tur tā neviens nerīkojas. Bet es uzskatu, ka mans pienākums ir dzīvot godīgi. Ja cilvēks vienu reizi izdara pret savu sirdsapziņu, otru reizi, tad trešajā viņš jau nemaz vairs nejutīs, ka rīkojas nepareizi,” pārliecināta Ināra.
“Mana ticība rūdīta grūtībās”
“Es tomēr gribu, lai šajā rakstā būtu pateikts galvenais – manā dzīvē lielākā vērtība ir attiecībām ar Dievu. Bez tām es nebūtu nekas. Es pat nesaprotu, kā cilvēki var dzīvot citādi. Vecāki mūs audzināja kā ticīgus, gājām baznīcā, bet tad, kad, ejot cauri grūtībām, es tiešām sastapos ar dzīvo Dievu, tad mana izpratne mainījās,” atzīst sieviete, kas dzied Sv. Jāņa baznīcas korī, sestdienās kopj dievnamu, mazgā, balina un gludina altārsegas. “Esmu laimīga, ka varu kalpot Dievam. Negribu nevienu aizskart, bet man žēl, ka baznīcā valda tāds kā administratīvs gars. Cilvēki baidās no jebkādām izmaiņām, nav atvērtības, nav dzīvības. Mēs sēžam blakus viens otram gadiem, bet nezinām, kā blakussēdētājam ir vārds. Ne labprāt gribam pieņemt kroplus un nabagus. Bet Dievs viņus aicina pie sevis. Kur citur ir viņu vieta? Mana ticība ir rūdīta grūtībās. Soli pa solim iets šajā virzienā. Nekas nenotika uzreiz. Tāpēc baidos no virspusējības jaunajās un atvērtajās draudzēs. Mana vieta ir tur, kur esmu. Šai intervijai piekritu tikai tādēļ, lai varētu pateikt, ka Dievs ir tas, kura priekšā jāloka ceļi, ne cilvēki. Kad vēl Dievu nepazinu, viņš mani pazina. Divas reizes esmu redzējusi vīziju. Vienā reizē tiku atbrīvota no sāpēm, otrā – saņēmusi brīdinājumu. Esmu pārliecināta, ka Dievs mani nekad neatstās. Savai tautai nevaru dot neko citu, kā vien padomu vērsties pie Dieva. Tas ir vienīgais ceļš.
