No nākamā gada bērnus potēs pret vējbakām, to paredz valsts imunizācijas programma.
No nākamā gada bērnus potēs pret vējbakām, to paredz valsts imunizācijas programma. Latvijas Infektologu un Latvijas Bērnu infektologu biedrība jau pirms diviem gadiem izplatīja paziņojumu presei ar satraucošu statistiku par strauji augošo saslimstību ar vējbakām un prasību valstij vakcinēt pret šo infekcijas slimību. Tomēr ir pediatri, kas situāciju skaidro citādi un saskata slēptu vēlmi lobēt konkrētas vakcīnas tirgotājus. Satraucas par statistiku
Biedrību paziņojumā teikts, ka 2004. gadā Latvijā ar vējbakām sirguši 9355 cilvēki, kas ir par 35 procentiem vairāk nekā 2003. gadā. Saslimstības rādītāji par 60 procentiem pārsniedz pēdējo piecu gadu vidējos datus, un vējbakas ir Latvijā trešā izplatītākā infekcijas slimība pēc gripas un akūtas elpošanas ceļu vīrusu saslimšanas. “Ietekmēt šo progresējošo tendenci iespējams tikai vienā veidā – ar valsts apmaksātu vējbaku vakcīnu,” uzskata infektologi, minot, ka Latvijā tieši bērnu potēšana ik gadu novērš ap 40 tūkstošiem vakcīnregulējamo slimību un ap 200 nāves gadījumu.
“Mēs, infektologi, bieži sastopamies ar vecāku nezināšanu un pat vieglprātīgu attieksmi. Arī mūsu kolēģi vējbakām un to profilaksei dažkārt nepievērš pietiekami lielu vērību. Ārstu un vecāku vidū valda vispārējs priekšstats par vējbakām kā neizbēgamu kaiti, kas “vienkārši jāizslimo”. Diemžēl tādējādi cieš bērni – ir augsta temperatūra un sāpīgi, niezoši izsitumi, kā arī iespējamas sekundāras bakteriālas infekcijas, encefalīts un citas komplikācijas. Vecākiem tas ir emocionāls pārdzīvojums un kavētas darba dienas, arī valstij kopumā tas ir ekonomisks zaudējums,” izskanēja paziņojumā.
“Ikviena infekcijas slimība, lai arī cik vieglā formā tā pārslimota, atstāj paliekošu iespaidu gan uz cilvēka veselību, gan atsevišķiem orgāniem vai to sistēmām. Turklāt nekad nav iespējams iepriekš paredzēt, kad un kā šie sarežģījumi vai pat nopietnas komplikācijas konkrētajam indivīdam izpaudīsies. Ja mums medicīna sniedz iespēju ar vakcīnas palīdzību pasargāt savus bērnus pret tik lipīgu infekcijas slimību, kāda ir vējbakas, tad to nedarīt ir vienkārši tuvredzīgi,” uzskata profesore Dace Gardovska.
Profesore Ludmila Vīksna situāciju raksturo pat kā epidēmisku vējbaku uzliesmojumu un atgādina – ja ar vējbakām saslimst grūtniece, ir liela iespējamība, ka bērns nāks pasaulē ar iedzimtiem defektiem.
Kā viens no obligātās vakcinēšanas pamatojumiem tiek minēts valsts ievērojamais ekonomiskais ieguvums, ko apliecina 2001. gadā Vācijā veiktais pētījums. Vakcinācijas rezultātā bērni neslimo, tiek ietaupīti hospitalizācijas izdevumi, nav vecāku darba dienu zuduma.
Iemeslus meklē dziļāk
“Ir vismaz trīs aspekti, kas šo satraukumu un prasību ieviest valsts apmaksātu vakcīnu liek vērtēt skeptiski. Visu cieņu Infektologu biedrībai, bet manā skatījumā ir muļķīgi pašreizējā situācijā sākt lobēt kādu jaunu vakcīnu,” uzskata pediatrs Ivars Strazds.
Satraucošo statistiku I.Strazds vērtē kritiski – kopš 2000. gada bērnu aprūpe ir nevis pediatru, bet ģimenes ārstu pārziņā. “Pat pieredzējušam pediatram reizēm grūti diagnosticēt izsitumus, tipiskas, atipiskas formas, kur nu vēl ģimenes ārstam, kurš savā praksē īstas vējbakas redzējis varbūt reizi vai divas,” atzīst mediķis. Tāpēc nereti alerģijas vai citas izcelsmes izsitumi varētu tikt “norakstīti” kā vējbakas, sevišķi, ja ģimenes ārstam tādas aizdomas izteic vecāki vai replika “bērnudārzā vēl vienam bija pumpas”. Tādējādi nevis vējbakas kā infekcija, bet kā diagnoze izplatās epidēmiskos apmēros. Kad bērns pēc pāris gadiem tiešām saslimst ar vējbakām, vecāki pārsteigti – kā, bet viņš taču izslimoja!
“Slimības ārstēšana un profilaktiska vakcīna, kas organismam uzliek papildu imūno slodzi, ir divas dažādas lietas. Var iebilst pret to, ka bērnam liek kaiti izslimot, bet simptomātiska ārstēšana kopumā uz organismu neatstāj tādu iespaidu kā vēl viena vakcīna,” aizrāda I.Strazds. Turklāt vējbaku vakcīna medicīnā esot salīdzinoši jauna, plaši to izmantojot tikai ASV, tādēļ nav pētījumu, kā tas ietekmē veselību pēc 10 – 15 gadiem. Salīdzinājumam viņš min ASV ražoto pretsāpju līdzekli “Vioxx”, kas bija ļoti efektīvs, strauji kļuva populārs, bet pēc pāris gadiem tika konstatēti nopietni blakusefekti un preparātu aizliedza ražot.
ASV Slimību kontroles un profilakses centra interneta mājas lapā www.cdc.gov/nip/vaccine/varicella lasāms: novērojumi Losandželosas pavalstī, Teksasā un Filadelfijā liecina, ka saslimstība stabili un strauji samazinās kopš 1995. gada, kad sākās vējbaku vakcīnas plaša pielietošana. Pasaules Veselības organizācijas ziņojumā minēts, ka vakcinēšanas efektivitāte ir vidēji 90 procentu. Pārējiem aizsardzība saglabājusies visu šo laiku, kamēr ieviesta potēšana, kas ir apmēram desmit gadu ASV, Japānā – vairāk nekā 20 gadu. Potēšana ieteikta industriāli augsti attīstītām valstīm, lai mazinātu sociālekonomiskos zaudējumus.
Pašlaik pret vējbakām Latvijā iespējams potēties brīvprātīgi, bet reti kura ārstniecības iestāde šīs vakcīnas iepirkusi. Vienas potes cena ir 10 – 20 latu, ziņo aģentūra LETA.
Aprēķiniem jābūt rūpīgiem
Sabiedrības veselības aģentūras (SVA) vadītājs Oskars Velmers savulaik atzina, ka, Latvijai iestājoties ES, palielinājušās obligātās vakcīnu izmaksas, sevišķi to, kas paredzētas zīdaiņiem.
“Laiku pa laikam norisinās diskusijas par vakcinēšanu. Zviedrijā jau pirms desmit gadiem tā nolemts, piemēram, atteikties no vakcinēšanas pret vīrusu hepatītu B. Tā bijusi dārga un mazefektīva – saslimšana tomēr notikusi, taču slēptākā, atipiskā formā. Galīgi bez vakcīnām nevar, bet jāatrod veselīgs vidusceļš. Ja infektologi rosina pārskatīt valsts iepirkumu, lietderīgāk būtu iekļaut nevis vējbakas, bet ērču encefalītu, norāda I.Strazds. Nosakot vēl kādu obligāto poti, jārēķina, vai tas nesanāk dārgāk nekā vēlāk iegūtais ekonomiskais efekts.
Iecere no nākamā gada vakcinēt bērnus pret vējbakām ir apsveicams solis, šādu viedokli aģentūrai LETA paudusi Latvijas Ģimenes ārstu asociācijas vadītāja Sarmīte Veide. “Ģimenes ārsti ir priecīgi par katru jaunu valsts finansētu vakcīnu bērniem, taču nepieciešams izvērtēt prioritātes, jo ģimenes ārsti grib īstenot arī daudzas citas iespējas,” sacīja mediķe.
***
Vējbakas
Šī slimība pieder herpes vīrusu dzimtai (varicella zoster). Vienīgais vējbaku infekcijas avots ir slims cilvēks, un inficēšanās notiek tiešu kontaktu vai gaisa pilienu veidā. Inficētās personas ir bīstamas pārējiem, sākot no divām dienām pirms izsitumu parādīšanās līdz sešām pēc brīža, kad jauni vairs neparādās.
Pirmie slimības simptomi pamanāmi divu nedēļu laikā pēc inficēšanās.
Sākotnējie parasti ir galvassāpes, nespēks, paaugstināta temperatūra un apetītes zudums. Vienu vai divas dienas pēc pirmajiem simptomiem parādās stipri niezoši izsitumi. Sākumā tie ir atsevišķi sarkani plankumiņi, bet drīz vien izplatās pa visu vēderu un muguru. Izsitumi var skart arī rokas, seju, kājas, galvas ādu, muti, arī mēli. Plankumi sākumā ir plakani, taču tie ļoti ātri pārtop par pūslīšiem, kas pildīti ar šķidrumu. Apmēram pēc nedēļas tie pārplīst, veidojot kreveles, kas nolobās, atstājot seklas, viegli rozā iedobītes. Ādai sadzīstot, izsitumi parasti pazūd, tomēr to vietās var attīstīties rētas, īpaši, ja tie kasīti un tajos iekļuvusi infekcija.
Pēc pārslimotām vējbakām vīruss spēj saglabāties latentā stāvoklī un 10 – 20 procentos gadījumu atkārtoti aktivizēties turpmākās dzīves laikā. Visbiežākā šīs kaites komplikācija ir jostas roze, kas parasti parādās 50 un vairāk gadu vecumā. Veseliem bērniem smagu komplikāciju risks ir zems, taču tas ir augsts zīdaiņiem, pusaudžiem un pieaugušiem cilvēkiem.
