Šādi vārdi no latviešu panku panka Pekša klausītāju rindās izskan ceturtajā Jelgavas Jaunās rokmūzikas festivālā – «JRF [Post] Punk Party», kas pagājušo sestdien norisinājās Pārlielupē, atpūtas un sporta kompleksā «Zemgale».
Šādi vārdi no latviešu panku panka Pekša klausītāju rindās izskan ceturtajā Jelgavas Jaunās rokmūzikas festivālā (JRF) – “JRF [Post] Punk Party”, kas pagājušo sestdien norisinājās Pārlielupē, atpūtas un sporta kompleksā “Zemgale”.
Samērā nelielais apmeklētāju skaits, iespējams, skaidrojams ar to, ka daudzus vēl joprojām biedē vārds “panks”, kas stereotipiski saistās ar kaut ko brutālu un ne ļoti tīkamu, taču viss nav tik vienkārši, kā sākumā šķiet. Pankroks ir dumpinieku mūzika, protests pret standartizēšanu, sabiedrības vienaldzību un apvieno gan nekārtību cēlējus, gan talantīgus māksliniekus.
Latvijā pankroks kļūst aktuāls astoņdesmito gadu sākumā, kad pasaule jau dzīvo postpankroka laikā. Tas atšķiras ar lielāku stilistisko daudzveidību, muzikālajiem eksperimentiem un plašāku tēmu izvēli dziesmu tekstos, kļūstot par nozīmīgu bāzi mūsdienu rokmūzikas un popmūzikas stiliem. Jelgavas festivāls solīja sniegt ieskatu tajā visā un to pildīja.
Kā pirmie uz ceturtā JRF skatuves uzstājas grupa no Baldones “Tumors”. Skan gardie vokālista Pētera Riekstiņa smiekli, un atmiņā nāk filma par trako profesoru – Frankenšteina tēvu. Viņu uzstāšanos caurstrāvo pamācoša ironija un nevaldāma panciska enerģija. Hits “Panka nav miris” tiek uzņemts ar ovācijām, un jautrie dziesmas ritmi iesilda publiku turpmākajam vakaram.
Grupas “Suki 2000” pusakustiskajā mūzikā un dadaiskajos tekstos ir kas šamanisks – kaut kas tāds, kas liek klausītājam ciešāk ielūkoties sevī, atbrīvot savu “iekšējo panku”. Nav jāēd haluciogēnās sēnes, šim priekšnesumam ir līdzīgs efekts.
Pēc aktīvās iesildīšanās laiks pienāk “PND” – grupai, kas noteikti nav ieteicama cilvēkiem ar sliktu humora izjūtu. Puiciski huligānisko dziesmu tekstu rosināti, klausītāji jūsmīgi metas nekontrolējamā deju virpulī. “PND” ir kā atgriešanās bērnībā, kad gribas darīt un runāt kā nedrīkst un pēc tam secināt – jā, alus tik tiešām nav sula!
Nākamā ir viena no neparastākajām Latvijas mūzikas grupām – “SoundArcade”. Patiesi viedi ekscentriskie mūziķi ieslīgst pašu veidotā performancē, nokrītot uz ceļiem un pieplokot pie grīdas – ļaujoties vien savai esamībai un mūzikas strāvojumam. Psihedēliskais priekšnesums, kas sakarsušajai publikai ļauj relaksēties, iedarbojas ar vairāku mākslu izteiksmes līdzekļiem vienlaicīgi, jo, kā zināms, “SoundArcade” koncertu neatņemama sastāvdaļa ir video. Šoreiz grupa publiku palutina ar pazīstamu animācijas filmu – mistisko “Ezīti miglā”.
Grupas “Backflow”, labi zināmās “Mary Jane” ar jaunu nosaukumu, aizrautīgais rokenrols ļauj kājām laisties dejā pašām par sevi – neatkarīgi no gribas.
Zviedru ciemiņu “Glenda” lipīgi smacējošais skanējums, kas būtu piemērots diskotēkai īpaši izturīgajiem, atgādina astoņdesmitajos gados tik ļoti populārās “hair, glamour rock” (tulk. no angļu valodas – “matu un mirdzuma roka”) grupas. Pilnai laimei pietrūka vien apspīlētu bikšu, uzkasītu frizūru un bieza kosmētikas klājuma, mūziķi izskatījās ļoti ikdienišķi.
Patiesu hārdroku “nodeva” “Presley Bastards”, ellīgi enerģiski puiši no Somijas. Klausoties un skatoties viņus, tā vien gribējās skriet meklēt un iegādāties šīs grupas albumu. Zem “Presley Bastards” “elektrības sprieguma” esošie klausītāji grupu vēlreiz uzsauca uz skatuves!
Patiesi oriģināls ir festivāla panciskā gara uzturētājs, tērpies skotu vīriešu tradicionālajā tērpā, zelta vestē ar zobenu rokās. Konferansjē vienmēr zina pareizos vārdus un vingrinājumus publikas uzmudināšanai. Laika gaitā, sekojot grupas “PND” piemēram, arī vadītāja drēbju kārta kļūst arvien plānāka, kamēr kājās tiek atstātas tikai bikses! Piedevām, skatītāju priekšā veicot pavisam ikdienišķu procedūru – bārdas skūšanu, viņš aicina uz skatuves nākamo grupu. Festivāla noslēgumā, kad visi tosti ar dzīves gudrībām pateikti, konferansjē atgriežas solīdā apģērbā, un ar spēcīgu rēcienu piesaka grupu “Linga”!
Laiki mainās, bet klausītāji vēl joprojām grib dzirdēt dziesmas “Signe melo”, “Vējā”, un grupa Linga tās labprāt nospēlē, arī šovakar! Lai gan ir krietni pēc pusnakts, publika nemaz nav nogurusi! Skatuves priekša piepildās, jo Linga, tāpat kā “grebene” vai kirzas zābaki, ir klasiska vērtība visām paaudzēm. Nekas cits neatliek, kā pakļauties klausītāju kaprīzēm un uz “bis” spēlēt jau par tautasdziesmu kļuvušo “Krodziņu”!
Kur vēl jūs redzēsiet tik individuālu un krāsainu publiku, ja ne šādā koncertā? Aktuāls ir pilnīgs kičs – “ķirzi” un baleta kurpītes, ķēdes un plastmasas krellītes, melna un kodīgi violeta krāsa! Vislabākā “grebene” – gaiļa sekstes frizūra, patiesībā nemaksā nekā, tikai piecas olas un spēcīgu cukurūdeni!
Šā gada festivāls noteikti bija esence mūzikas gardēžiem, jo tik bieži nav iespēja dzirdēt patiesi tīras emocijas un redzēt īstu domubiedru burziņu! Lielisks ceļojums pankroka vēstures visdažādākajos posmos. Lai cik tas savādi nešķistu, sākotnēji tik nihilistiskajam pankam piemīt daudz dziļākas empātijas spējas nekā lielākai daļai no mums!
