Šonedēļ notikušajā Nacionālās trīspusējās sadarbības padomes sēdē no valdības puses, konkrētāk – no premjerministra un veselības ministra –, izskanēja fantastiski oriģināls priekšlikums, kā darba devējiem tikt galā ar negodīgiem «slimotājiem».
Šonedēļ notikušajā Nacionālās trīspusējās sadarbības padomes (NTSP) sēdē (tā koordinē sociālo dialogu starp darba devēju organizācijām, valsts institūcijām un arodbiedrībām) no valdības puses, konkrētāk – no premjerministra un veselības ministra –, izskanēja fantastiski oriģināls priekšlikums, kā darba devējiem tikt galā ar negodīgiem “slimotājiem”. Lai risinātu fiktīvo darba nespējas lapu problēmu, veselības ministrs Vinets Veldre NTSP sēdē aicināja pārskatīt pabalsta apmēru darba ņēmēja slimības laikā.
Ko dara Aigars Kalvītis, izdzirdot tik oriģinālu sava padotā priekšlikumu? Premjers, manot iespēju ietaupīt, Veldres kunga sacīto piepilda ar konkrētību, proti, slimības laikā darba ņēmējs lai iztiek ar 60 procentiem no vidējās darba algas līdzšinējo 80 procentu
vietā. Ne vairāk, ne mazāk. Kaut
gan – labāk jau mazāk, jo cik tad tam sirdzējam slimojot vajag. Guli tik un, garlaicību īsinot, skaiti mušas vai tālrādē izdzīvo līdzi visām Latīņamerikas “ziepju operām” pēc kārtas. Toties “falšo” darba nespējas zīmju gādātāji zaudēšot par šitādu “slimošanu” interesi.
Atkal Tautas partijai tik sirsnīgi mīļā taupīšanas ideja, ierobežojot cilvēku iztikšanu… Godīgi sakot, pat īsti nav saprotams, kā tāda vispār varēja dzimt gan ministra, gan viņa priekšnieka galvās. Tā ir absurda līdz bezjēdzībai jau pašos pamatos. Proti, nespējot tikt galā ar negodīgajiem “slimotājiem” un viņu atbalstītājiem ārstiem, kas izsnieguši darba nespējas lapas, tiks nodarīts pāri patiešām sasirgušajiem.
Valstij jānodrošina, lai ārsti atbildētu par saviem lēmumiem. Citu priekšlikumu un diskusiju šajā jautājumā nedrīkstētu būt. Neviens nav pasargāts no saslimšanas vai traumas, kas izsit no ierindas. Jau iepriekš apriori pateikt, ka ikkatrs, kam izsniegta darba nespējas zīme, ir blēdis, patiesībā nozīmē to, ka valdība iet pa vieglākās pretestības ceļu.
Pēc steigā izteiktajām muļķībām lielie taupītāji steigšus ieslēguši atpakaļgaitu – ne viņi, savu priekšlikumu izsakot, domājuši nopietni, ne pareizi saprasti. Nāksies vien, cienītie, pievērsties veselības aprūpes un sociālās aizsardzības jautājumiem.
Visa minētā sakarā skaidri iezīmējas vairākas Latvijas un tās politiskās “virtuves” problēmas. Tautas partija ne pirmo reizi parādījusi, ka tai vieglākais un pieņemamākais situācijas risinājums ir “izbraukt” uz sociāli mazāk aizsargāto rēķina. Vai nu tie būtu strādājošie pensionāri kā iepriekš, vai slimnieki šoreiz. Arī Andra Šķēles savulaik samazinātais ar nodokli neapliekamais minimums pa kabatu sita tieši mazturīgajiem. Sociāli atbildīga politika un risinājumi darba kārtībā parādās tikai tad, kad nobriedusi “revolucionāra situācija” – kādā profesijā strādājošie vai kādas iedzīvotāju grupas gatavas izmisuma streikam. Ir tuvredzīgi dzēst ugunsgrēku tikai tad, kad tas pilnās liesmās.
Visskumjākais – mūsu politiskajā sistēmā nav neviena spēka, kas varētu nākt klajā ar konstruktīvu un, galvenais, reālu redzējumu un priekšlikumiem, ko darīt. Nav tādas partijas un politiķu. Saeimas opozīcija, izņemot izmisīgi vārgus centienus pēc principa “mums jau tāpat pienākas kritizēt”, nespēj ko jēdzīgu piedāvāt. Šoreiz pat runa nav par to, ka pozīcija priekšlikumus “neņemtu galvā”. Savukārt meklēt kādu partiju ar nopietnu situācijas risinājuma redzējumu ārpus Saeimas ir nereāli. Pat mūsu sociāldemokrāti, kas vārdos pozicionējas kā darba ņēmēju aizstāvji, dzīvē sevi līdz šim parādījuši kā spēks, kas grib tikt pie bagātīgi klātā galda.
