Sabiedrības sajūsmu nekad neizsauc šaubīgu darboņu lēkāšana no
viena valsts amatpersonas krēsla uz nākamo, īpaši tad, ja šādas
lietas notiek ar pilnīgu valsts un tās likumu svētību.
Latvijā ir virkne personu, kas, neatkarīgi no tā, vai izpelnījušās
oficiālu uzbrēcienu disciplinārlietas ietvaros vai pagodinātas ar
sprieduma lasījumu no cilvēka melnā mantijā, ar senu «draugu»,
«ieinteresēto pušu» un tamlīdzīgu radību palīdzību pamanās nokļūt
nākamajā ērtajā krēslā.Ilgi gaidīts, lai
reiz beigtos tas idiotiskais absurds, kad par grēkiem justīcijas
jomā no amatiem nomestie ar jaunu sparu metas iekšā tajā pašā
lauciņā, liekulīgos ģīmjus savelkot svinīgā izteiksmē un solot
ievērot likumu, darbojoties zvērinātu advokātu kapacitātē. Par šādu
absurdu nepieļaujamību kāds ieminējies tikai tagad, sešpadsmit
gadus pēc valstiskās neatkarības atjaunošanas, neskatoties uz to,
ka pārējā civilizētajā pasaulē tā ir jau sen pieņemta prakse –
pārkāpumu gadījumā ierobežot nogrēkojušos ļautiņu darba
iespējas.Pie mums notiek gluži otrādi,
tieši tā, kā teikts senajā gudrībā par āžiem un dārzniekiem. Lai
cik drausmīgi neskanētu šāds salīdzinājums, bet pārkāpēju, tiesāto
un tamlīdzīgu kategoriju personu akceptēšana noteiktos amatos ir
tas pats, kas bērnu pieskatīšanas uzticēšana pedofiliem vai
alkoholiķa norīkošana šņabja noliktavas sargāšanā. Ja to var
uzskatīt par kaut ko pieņemamu, tad ir iemesls uzskatīt, ka vismaz
šī nelielā pasaules daļa ir neatgriezeniski sajukusi prātā…
