Kartupeļi Vilces pagasta zemnieku saimniecībā «Imantas» šogad padevušies brangi, tomēr pilsētnieki un jo sevišķi pensionāri tik lielus negrib.
Kartupeļi Vilces pagasta zemnieku saimniecībā “Imantas” šogad padevušies brangi, tomēr pilsētnieki un jo sevišķi pensionāri tik lielus negrib. Turklāt daudz brāķu, jo vasaras vidū uznākušais mitrais laiks topošo ražu strauji briedināja un bumbuļi plaisāja. Taču pirmais secinājums, izmēģinot novākšanas kombainu, ir pozitīvs – tupeņu daudz!
“Lasījām un spriedām – vidējie būs augstākā cenā nekā lielie kartupeļi,” saka Imantu saimnieki Rasma un Juris Lejāni. Neliels rūgtums, ka nederīgos nebūs kur likt – tik vien, cik savām pāris cūkām izēdinās. Taču šī vasara pārsteigusi arī citus tupeņu audzētājus, zemnieks aprunājies ar kādu Dobeles puses saimnieku – arī domājot, kur likt nestandarta ražu. “Lielus kartupeļus tirgū pērk vīrieši – lai kārtīgi līdzena miza, ātri nomizot un maz vajag,” smejas Rasma.
Nomainīts sēklas materiāls
Kartupeļus Lejānu ģimene audzē septīto gadu, bet uz Vilces pusi kādreizējie pilsētnieki pārnāca astoņdesmito gadu beigās. Toreiz domājuši kļūt par kārtīgiem zemniekiem, saimniekot 27 hektāros.
Kādreiz turētas govis, audzēti buļļi, bet pašlaik lopkopībai par maz zemes. Ja jāiepērk papildu hektāri, nekas neatmaksājas. Tagad vien govs un daži rukši pašu vajadzībām, Breša zemniekošanas sākumā no blokiem celtā kūts jau desmit gadu stāv pustukša.
Lielākās – 17 hektāru – platības aizņem graudaugi, vēl daļā kuplo zālāji un dārzeņi. Augu seka sanāk.
Šogad tupeņiem atvēlēts divarpus hektāru (lielākais bijis četri hektāri), jo pērn laukā atklāta karantīnas slimība gredzenpuve. “Dabūjām nomainīt visu sēklas materiālu, LLU mācību un pētījumu saimniecībā “Vecauce” iepirkām patlaban vienu no labākajām šķirnēm – “Fontane”,” stāsta Juris Lejāns. Viņš domā, ka bīstamā kaite Latvijā ieceļojusi no Polijas vai kādas pierobežas valsts. “Ieved ne tikai sēklas kartupeļus, bet arī pārtikai domātos. Vai uz robežas kāds tos pārbauda?! Gredzenpuvi jau ievazāja pirms kādiem četriem vai pat vairāk gadiem, tagad arī labībai “lec laukā” kaites, kādas līdz šim nav bijušas,” tā Juris.
Izaudzētos kartupeļus Imantu saimnieki līdz rudenim realizē tirgū. Jau iepriekšējā vakarā dodas uz Rīgas tā saucamo nakts tirgu, kur par labiem bumbuļiem varot dabūt vien 10 – 15 santīmu. Ja paši sēdētu, darbdienās ceturto daļu lata par kilogramu varētu ietirgot. Kad tupeņus septembrī vāc vairumā, tos vēl lētāk pārdod uzpircējām firmām un ēdnīcām.
Graudaugi vēl uz lauka
Runājot par lauku kopšanas tehnoloģijām, Juris teic, ka rūpīgi izvērtē, ko un cik “liet virsū” labībai un dārzeņiem. “To visu ēdu arī es, un man negribas pārtikt no ķīmijas. Tāpēc kartupeļos pastrādājis drātstārpiņš, bumbuļi nav tik ideāli gludi, ka varbūt sekcijā varētu likt.” Vēl pirms gada brāķētos dārzeņus izbaroja savām cūkām, tomēr šogad ganāmpulks krietni samazināts. Rasma stāsta, ka nav ar mieru rukšus uzpircējiem atdot par 60 santīmiem kilogramā. “Ja kāds pat pasola 65 santīmus, atbraucis viņš mēra ar lenti, nevis sver. Ja bilstu, ka man ir svari, viņš nemaz negrib ņemt – piedodiet, bet ziniet, vispār ir citas cenas,” viņa atklāj, ka reiz kāds jau gribējis viņus “apmērīt”.
Imantu tīrumos labība vēl uz lauka. Pašiem kombaina nav, bet kaimiņš, no kura tehniku var dabūt, kuļ savus graudaugus. “Par kviešiem jau trešo gadu man ir līgums ar “Linas agro”, jo pavasarī “uz krīta” ņēmu ķimikālijas un minerālmēslus. Par to norēķināšos graudā. Savukārt miežus atdodam pārstrādes uzņēmumiem,” atklāj Juris.
Nejūt valdības atbalstu
“Nav reāli ar to lauksaimniecību vairs nodarboties, jo mūsu varas vīriem interesē tikai sava kabatiņa! Vai ir dzirdēts, ka būtu pieņemta lauksaimniecības attīstības koncepcija? To sāka veidot jau pirms kādiem septiņiem gadiem, bet nekur nav tikuši,” skeptiski teic J.Lejāns. Viņš domā, ka saimniekošanai jāmet miers, tā varot palikt tikai kā vaļasprieks, jo nav nekādas perspektīvas. Referendumā par iestāšanos ES vilcenieks bija pret, jo nekā laba nav saskatījis. “Tagad tie, kas ar karogiem rokās aicināja iet un būt Eiropā, sakostiem zobiem saka – jā, nav tomēr tas, ko domājām. Rietumiem mēs esam nepieciešami kā vēders, nevis ražotājs. Turklāt kam viņiem vajadzīgi konkurenti? Mūsu valdība arī zemniekus un zvejniekus neaizstāv. Kādreiz mazais kaut kā varēja grozīties, bet pašlaik pārdesmit hektāru saimniekiem nākotnes nekādas.”
Laukos palikuši sliņķi
Kas spēj strādāt, atraduši darbu pilsētā. Arī daudzi no Vilces puses. “Vai tad laukos strādniekam par darbdienu var samaksāt 20 – 40 latu? Mēs ar saimniekošanu to nekad nevarētu dabūt atpakaļ!” Rasma teic, ka pagastā palikušos ne par kādu naudu pie lauku darbiem nedabūt. “Kādu maznodrošinātā pabalstu saņem un pietiek. Vēl citu māte uztur. Godīgi sakot, brīnos – savureiz bezdarbnieks var atļauties daudz vairāk nekā kārtīgs strādājošais.”
Lejānu ģimene ar visu tiek galā pašu spēkiem. Izaudzinātas trīs meitas, ir znoti, arī Rasmas māsa no pilsētas brauc palīgos. “Viņi ir mūsu bagātība,” lepns Juris. Taču darbaspēka trūkums ir būtisks iemesls, ka saimniekošana iet mazumā, jo katram izstāvēt klāt nevar.
Pēdējos gados Lejāna kungs vismaz trīs dienas nedēļā dodas uz Jelgavu, kur SIA “Aleja D” strādā par šoferi. Vai atmaksājas ikdienā mērot tik tālu ceļu? “Braukā arī meitas, turklāt nekādas izvēles nav – laukos tik daudz nenopelnīsi.”
Paēduši ir, bērni izskoloti
Lai gan ar katru gadu saimniecības bizness Imantās pamazām iet mazumā, Lejāni pārliecināti, ka lauku vide dzīvošanai jāsaglabā. Skaista daba, svaigs gaiss un miers ir lielākie ieguvumi, esot tik tālu no pilsētas rosības. Pēdējos gados pie mājas iekoptas glītas puķu dobes, iepretim pirtiņai izveidots baseins ar dzīvelīgu strūklaku.
Savukārt kūts ar 25 liellopu un 150 cūku vietām pagaidām tiks atstāta. Jānogaida, vai kas mainīsies. Tad varēs domāt, kā tālāk. “Kad uz šejieni atnācām, mērķi bija skaisti – ar savu darbu izdzīvot un dabūt vēl mazliet. Nepiekrītu valsts vadītājiem, ka saimniekošanai laukos jābūt kā biznesam. Tā būtu tirgošanās. Zemnieku būšana ir dzīvesveids, ko ļoti ietekmē laikapstākļi, tāpēc to saukt par uzņēmējdarbību grūti,” secina Juris. Taču Lejāni zūdīties negrib – paēduši ir, bērni izskoloti, vecākās meitas nākamgad absolvēs Latvijas Lauksaimniecības universitāti, bet jaunākā šogad beigusi Jelgavas Amatu skolu.
