Mirstīgo būtņu apzinātās dzīves laikā novērojamā tieksme uz prieku un optimismu ir pašsaprotama, un šajā ziņā ko pārmest grūti.
Mirstīgo būtņu apzinātās dzīves laikā novērojamā tieksme uz prieku un optimismu ir pašsaprotama, un šajā ziņā ko pārmest grūti. Tomēr diemžēl pārāk daudzi, īpaši valdošajās aprindās, aizmirst arī seno patiesību, ka ikviena, pat prieka pārmērība izraisa atkarību, pret kuru sirdzējiem nelīdz nevienas dziedinātavas palātas.
Ilgi nebija manīts, ka kāds no augstākās valstsvīru kastas nieka dažu nedēļu laikā būtu sarunājis tik daudz aplamību, bet tagad šķiet – pats premjers Aigars Kalvītis mutīgumā spēj “pārsist” pat izteiktāko populistu bara visrunātīgākos mutes bajārus. Vai nu valdības vadītājam joprojām neļauj attapties pārmēru labvēlīgais “balsošanas mašīnas noregulējums” pēc uzvaras teju gadu senā pagātnē palikušajās vēlēšanās vai ikdienas maltīšu kaloritāte, vai arī apkārtējo informācijas pienesēju vidū salasījušies vieni vienīgi pīlīšu pūtēji, bet viņa publiskā izrunāšanās vedina domāt, ka iestājusies diezgan nopietna “gaišo ilūziju” atkarība.
Pavisam nesen kungam kādā pusmurgainā sapnī bija rēgojies, ka Latvija atalgojuma līmeņa ziņā jau sasniegusi pievilcīgi zaļo īru zemi, bet nu pēc valsti pāršalkušā tiesu sistēmas skandāla un vairāku pirmavotu izteiktiem piemēriem pār Kalvīti nākusi jauna atklāsme, kurā viņš, nebūdams egoists, padalījies arī ar citiem, proti – Latvija esot tiesiska valsts, kurā tiesas ir neatkarīgas. Skaisto pasakas veida vīziju gan tūlīt pat mazliet sagrauj paša nākamais izteikums – tas, ka kāds tiesnesis rīkojies nelikumīgi (tātad kaut ko laikam tomēr būs padzirdējis), nenozīmējot, ka tiesu sistēma ir sagrauta.
Ja jau tāds piemērs būtu tikai viens, iespējams, varētu par šādu izlēcienu pārāk nesatraukties, sak, padibenes un nelieši ir visos sabiedrības slāņos. Taču te runa par veselu sistēmu, kurā figurē gan ievērojams skaits disciplinārlietu, gan sūdzības par tiesnešu darbu. Turklāt tajās – ievērojiet, optimista kungs! – lasāmi vieni un tie paši uzvārdi!
Atgriežoties pie iepriekš minētā jautājuma, joprojām nezūd iemesls retoriski vaicāt, kā vispār iespējams teikt “neatkarīga tiesa”, ja ne viens vien Jūdasa grašos sevi izmainījis soģis “rīkojies nelikumīgi” un piekritis kļūt par marioneti, ko ar šauram izredzēto lokam zināmām labumu aukliņām rausta virkne šaubīgu “šeftmaņu”. Par to kāds iluzors sapnis, kas zina, uzziedēs citunakt gluži kā Vecpiebalgas ūdensrozes.
