Tā jau ir ar mums, aizņemtajiem, – bieži vien ārpusdarba idejas top pēdējā brīdī un diezgan lielā steigā.
Tā jau ir ar mums, aizņemtajiem, – bieži vien ārpusdarba idejas top pēdējā brīdī un diezgan lielā steigā. Iespējams, tas nemaz nav tik slikti, jo pēkšņumā mīt piedzīvojumu garša, bet jābūt arī gataviem uz daudzām neskaidrām un nenokārtotām lietām.
Augusts mums ar vīru, tāpat kā daudziem precētiem pāriem, ir īpašs. Tuvojoties nozīmīgajam datumam, bija diezgan skaidrs, ka laidīsimies no ikdienas un arī bērniem, lai šo laiku izbaudītu divatā. Bet kur? Pie jūras, jo tā mūsu laulībai diezgan nozīmīga (tas nekas, ka vīrs trešajā dienā pēc kāzām tur noslīcināja savu gredzenu…). Bet uz Jūrmalu kaut kā šoreiz nevilka, tāpēc meklējām tālāk. Kolka šķita diezgan piemērota vieta – savā ziņā simboliska, īpaša, tāpēc nolēmām doties uz turieni pārliecībā, ka šajā vietā, smalki sakot, vairāk attīstīta tūrisma infrastruktūra, kaut interneta mājas lapas un reklāmas bukleti par to dīvaini klusēja. Pirms brauciena mums bija izdevies rezervēt numuriņu vietējā viesnīciņā, tāpēc devāmies ceļā ar mierīgu sirdi.
Noskaņojums pacilāts, saulīte spīd, tāpēc, tikuši pāri sastrēgumam pie Svētes upes tilta, izlemjam apžēloties par jaunu stopētāju pārīti. “Uz kurieni braucat?” viņi jautā. “Tālu – līdz pašai Kolkai,” atbildam. “Super! Mums vajag uz Roju. Pirmo reizi izdosies aizbraukt līdz galam,” priecājas meitene, bet manā prātā pavīd doma, vai tik nebūsim “ieberzušies”, jo gribējās jau tā mierīgi izbraukt caur piejūras ciemiem, apskatot vietējos objektus. Nu, nekas – pirmā pietura Roja. Nedaudz pastaigājušies un papusdienojuši, braucam tālāk, Kolku sasniedzot pievakarē, tas netraucē doties uz pašu ragu un lēnu garu ievērtēt apkārt notiekošo.
Pārsteidz, ka Kolka tāds miests vien ir, pārsteidza piekraste un viļņu sasiešanās vieta, kur jūra satiekas ar līci, pārsteidza sīko “gliemežvāku ielas”, spokaini, ķeburaini nokaltuši koki, astoņas nekustīgas, izskalotas medūzas, kas pirmajā mirklī atgādina mākslīgus silikona krūts implantus, vecas, kāpu smiltīs vairāk nekā līdz pusei ieputinātas priedes, pārsteidza noskaņojums, kas ragā valda, jo cilvēki to brauc apbrīnot, nevis peldēties un sauļoties (es gan atvedu Kolkas iedegumu).
Mājās atgriezāmies pacilāti. Tas nekas, ka naktī miegu traucēja nezin no kurienes uzradušās, “suiteņu” balsīs pa visu pagastu bazūnējošas sievas un dzērumā murmļojoši jaunieši, bet “vēderomu” stipri pabojāja katastrofālais ēstuvju trūkums teju līdz pašai Engurei. Svētdienas vakarā Rojas bija pārpildītas un stipri iztukšotas. Tas nekas!
