Pierakstīts no agrākā bēninieka Oļģerta Sabuļa.
Pierakstīts no agrākā bēninieka Oļģerta Sabuļa.
Kara sākumā Bēnē stāvēja vācu garnizons. Skola bija izdzīta ārā, un tur dzīvoja vācu karavīri. Vakaros viņi staigāja pa ciemu, un mēs, puišeļi, kas bijām iemācījušies kaut ko vāciski runāt, ar viņiem sadraudzējāmies. Ar vienu pavecāku vācieti satuvinājāmies tik ļoti, ka lūdzām viņu nākt iekšā mājās. Toreiz māte gatavoja vakariņas, bet tēvs, strādādams par kalēju, par “šeinēm” bija sapircies šņabja pudeles, ar kurām nokrāmējis visu skapja apakšu. Viņš vācieti pacienāja. Ciemiņu sauca Kurts Fidlers, ja nemaldos, viņš bija no Hamburgas. Sadraudzējāmies tik ļoti, ka Kurts, kad viņam iegadījās brīvs laiks, nāca uz mūsu mājām. Reiz viņš atnesa bajānu, jo biju izrunājies, ka protu spēlēt. Es uzspēlēju. Man tīri labi veicās. Šādu instrumentu tolaik uzskatīja par lielu vērtību. Beidzamo reizi Kurts atnāca nevaļīgs un uztraukts. Teica, ka sūtīšot uz fronti, un piebilda: “Man to bajānu nevajadzēs. Es tev to atstāju.” Nesen bijām nokāvuši cūku, vecāki sagatavoja pārtikas paciņu, ko pateicībā par bajānu aiznesām Kurtam uz Bēnes staciju. Viņš, to saņemot, bija priecīgs. Taču vairāk mums nekādu ziņu par Kurtu Fidleru nav. Saprotu, ka viņš nācis no strādnieku ģimenes, ne jau kāds fašists. Kur palika bajāns, vairs neatceros. Iespējams, tas gāja bojā Bēnes bombardēšanā kara beigās. Gan tēvs, gan es pēc kara tikām arestēti un izsūtīti. Par piedalīšanos jauniešu pretošanās kustībā astoņus gadus biju izsūtījumā Krievijas Tālajos Austrumos Magadanas apgabalā.
