Andra Tomašūna pašreizējais oficiālais amats – Jelgavas bērnu un jauniešu centra «Junda» direktora vietnieks – nebūt neatspoguļo visas aktivitātes, ko kādreizējais Spīdolas skolas dibinātājs, 4. vidusskolas direktors, dara patlaban.
Andra Tomašūna pašreizējais oficiālais amats – Jelgavas bērnu un jauniešu centra (BJC) “Junda” direktora vietnieks – nebūt neatspoguļo visas aktivitātes, ko kādreizējais Spīdolas skolas dibinātājs, 4. vidusskolas direktors, 5. Saeimas deputāts un viens no tiem, kas Latvijai izšķirīgajos brīžos balsoja par valsts neatkarības atjaunošanu, dara patlaban. Vēsturnieka “asinis” liek ik pa brīdim uzrakstīt kādu “grāmatiņu” vai vadīt ekskursijas pa Zemgales novada interesantākajām vietām.
A.Tomašūnu “Ziņas” sastapa BJC “Junda” vasaras nometnē “Lediņi”, kur aizrit viena no pēdējām skolēnu brīvlaika nedēļām, bet viņš kā augusta nometnes vadītājs mūsu klātbūtnē paspēj gan sagaidīt ikdienas autobusu ar audzēkņiem, gan lietišķi izrīkot pasniedzējus dienas nodarbībām (ceturtdienas rītā pēc iepriekšējās nakts negaisa Lediņos bija pazudusi elektrība), gan tēvišķīgi norāt divus “grēciniekus”, kas pamanījušies pārkāpt režīmu, bez atļaujas dodoties brīvsolī.
Politiķis?
Pēc trešās atmodas laika A.Tomašūns kļuva pazīstams ne tikai kā Jelgavā visnotaļ populāra persona, jo viņš bija to Latvijas Republikas Augstākās Padomes deputātu vidū, kas 1990. gada 4. maijā balsoja par valstiskās neatkarības atjaunošanu. Kā “Latvijas ceļa” pārstāvis Andris bija arī 5. Saeimas deputāts. Tagad gan par politiku domas vairs neesot tik “rožainas”, jo atšķirībā no deviņdesmitajiem gadiem vairs nav iespējas katram kā personībai ko būtiski ietekmēt. “Man nepatīk, ka visu nosaka tikai īkšķu bīdīšana. Var jau to saukt par partiju disciplīnu, bet tēvzemieša Ģirta Valda Kristovska piemērs, kad atliek tikai pateikt dažus vārdus, kas nesaskan ar vispārējo līniju, un tu jau tiec no savējiem rupji noriets un uzskatīts gandrīz par nodevēju, – tā jau vairs nav disciplīna, bet diktāts.” Kas attiecas uz partiju, kuras biedrs Andris ir vēl šobaltdien, proti, “Latvijas ceļu”, tad pirmsākumos tās stils bija ļoti demokrātisks un katra viedoklis tika uzklausīts. “Uz kongresu, kas norisinās sestdien (šodien, 25. augustā – red.), došos, bet, vai tālāk darbošos jaunajā veidojumā kopā ar Latvijas Pirmo partiju, vēl neesmu izlēmis. Nedaudz skumji, ka partija, kura praktiski bija galvenā atjaunotās Latvijas brīvvalsts veidotāja, zaudējusi savu ietekmi un bez bagātiem līdzbiedriem vairs nevar pastāvēt.”
Pedagogs
Nu jau ne tikai mūsu pilsētā labi zināma tik kvalitatīva mācību iestāde kā Jelgavas Spīdolas ģimnāzija, kuras izveides iniciators un pirmais vadītājs bija tieši A.Tomašūns. Pirms tam vadīta pilsētas 4. vidusskola. Kāpēc pedagoģiskā ziņā tik pieredzējis cilvēks tagad ieņem ārēji it kā ne pārāk prestižo BJC “Junda” direktora vietnieka amatu? “Šis darbs man patīk un sagādā gandarījumu. Tā jau gluži nav, ka būtu pilnīgi atstājis novārtā vēstures skolotāja profesiju. Labprāt izpalīdzu, ja kādā skolā parādījies “caurums”, ko vajag “aizlāpīt”. Iepriekšējā mācību gadā vadīju vēstures stundas 1. ģimnāzijā un ceru turpināt to darīt arī nākamgad.”
Vēsturnieks
Tā gluži neviļus esam nonākuši pie A.Tomašūna pamata interešu jomas – vēstures. Pazīstot Andri vēl no kopīgām mācību gaitām toreizējā Jelgavas 2. vidusskolā, kas tagad lepni nes Valsts ģimnāzijas vārdu (par ko abpusēji nopriecājās gan šo rindu autors, gan portretējamā persona), radās jautājums, kā viņš izdomājis studēt vēsturi. Nav noslēpjams fakts, ka, mācoties klases audzinātājas, matemātikas skolotājas Valijas Jeskes klasē un ārpusstundu nodarbībās pilnveidojoties pie viena no izcilākajiem tālaika matemātikas skolotājiem pilsētā (spriežot pēc audzēkņu panākumiem dažādos konkursos un olimpiādēs, autoraprāt, arī Latvijā) Jāņa Jeskes, prāts varētu nesties visloģiskākās zinātnes virzienā. “Matemātika ir ļoti vērtīga un aizraujoša lieta, bet tolaik šīs papildnodarbības apmeklēju, galvenokārt vecāku ietekmēts. Jau no 15 gadu vecuma sāku aizrauties ar arheoloģiju, tāpēc savu pievēršanos vēsturei uzskatu par likumsakarīgu.”
Rakstnieks
“Kā 1989. gadā iesāku, tā vairs netieku vaļā. Šī nodarbe tā aizrauj, ka vienmēr gribas turpināt. Tā ir kā lavīna – ja viena grāmata iznākusi, pēc kāda laika vajag papildināt un pārstrādāt. Pēc Latvijas brīvvalsts atjaunošanas trūka mācību līdzekļu, kas vairs nebūtu adaptētas no padomju laiku kanoniem. Kopā ar Gunāru (G.Kurlovičs – tagadējais Jelgavas pašvaldības izpilddirektors, pēc izglītības vēsturnieks) tapa Latvijas vēstures grāmatas pamatskolām un vidusskolām, tad okupācijas laiku vēstures mācību līdzeklis. Tagad esmu nolēmis pievērsties Jelgavai – izdošanu gaida “Jelgava, 1941. gada vasara – holokausts”. Vācu materiālus jaunam izdevumam. Tā būs ilustrēta mūsu pilsētas vēsture no vissenākajiem laikiem līdz mūsdienām. 1993. gadā jau bija kompilācija no dažādiem dokumentiem – “Jelgavas novada vēsture”, kuras 3000 eksemplāru tagad, protams, sen pazuduši no grāmatveikalu plauktiem. 1993. gadā bija pasaules jelgavnieku pirmais saiets, tādēļ arī steidzami vajadzēja izdot ko tamlīdzīgu. Tagad gribas ko jaunāku, labāku un citādāku.”
Vēsturnieks un pedagogs
“Pagājušajā gadā Jelgavā izveidojām Zemgaliešu klubu – tā ir tāda, vienkārši izsakoties, lokālpatriotiska apvienība, kurā pulcējas topošie gidi, kas pamazām apgūst mūsu pilsētas un visas Zemgales vēsturiski interesantākās vietas. Diezgan daudz zinām par Latgali, Vidzemi un Kurzemi, bet mūsu pašu Zemgale, par spīti interesantajai vēsturei, parasti no tūrisma viedokļa paliek it kā novārtā.” Kluba darbību Andris cer turpināt, jo uzskata, ka tas kā interešu izglītības pasākums ir jaunatnei vajadzīgs. Varbūt Zemgaliešu kluba dalībnieku loks nav pārāk plašs, tur aktīvi darbojas ap desmit skolēnu, bet “kas nāk, tie jau nāks uz dažādām nodarbībām, kam nekas neinteresē, tie vienalga dauzīsies apkārt un sitīs, piemēram, kaķus,” Andris brīžiem kļūst arī visai skeptisks.
Vēl viena aizraušanās A.Tomašūnam ir “3 x 3” kustība, kas ir latviskās izglītības pasākums, domāts ģimenēm un latviešiem no dažādām pasaules malām. Nākamvasar viņš no 13. jūlija vadīs šādu nometni Zaļeniekos. Uz “3 x 3” parasti sabrauc ap 400 lielu un mazu cilvēku, kuri nevēlas pazaudēt latviskās saknes. Nedēļu risinās dažādas nodarbības, kur “pin, mīca, taisa, veido, dzied un dejo”. Beigās notiek lielais koncerts. “Ir ideja Zaļenieku nometnē iemācīt alus brūvēšanu zemgaliešu gaumē, bet nevar atrast nevienu speciālistu. Latgaliešiem un kurzemniekiem ir, bet zemgaliešiem nav. Es te nedomāju rūpnieciskās ražotnes, kā Tērvetē vai Bauskā, bet tieši mājas apstākļos”, Andris nopūšas un aicina pratējus pieteikties. Toties viņš priecājas, ka nesen atradis kundzīti, kas prot ziepes vārīt. “Īstas ziepes, ne jau tādas, kādas reizēm savāra skolēni!”
Privātā dzīve
Tēmu no tēmas ar tik atraktīvu sarunu biedru nošķirt grūti, un pēc nopietnas atbildes par ģimenes stāvokli – proti, precējies, divi dēli, vecākais mācās Spīdolas ģimnāzijā, jaunākais 4. pamatskolā – seko piebilde: “Gribu pensijā. Apnicis, ka vēstures grāmatas jāraksta pa naktīm vai vēliem vakariem, bet dienā jāstrādā maizes darbs.” Taču, kad Andris tūlīt pēc šiem vārdiem, paskatījies pulkstenī, skaļi iepūš Lediņu nometnes taurītē, aicinādams uz kārtējo nodarbību, kļūst skaidrs, ka par pensijas gadiem jau nu gan tiek domāts vismazāk. “Šonakt nometnē vēl būs nakts pārgājiens, ja gribat, varat piedalīties”, nedaudz viltīgi smaidot, atvadoties mūs ar fotogrāfu uzaicina Andris.
