Centrālās statistikas pārvaldes publiskotie dati liecina, ka Jelgavas rajons iekļuvis to piecu vidū, kuros šā gada pirmajos sešos mēnešos iedzīvotāju skaits palielinājies.
Centrālās statistikas pārvaldes publiskotie dati liecina, ka Jelgavas rajons iekļuvis to piecu vidū, kuros šā gada pirmajos sešos mēnešos iedzīvotāju skaits palielinājies. Priekšā vien Rīga, Jūrmala un Ogre, bet Zemgales galvaspilsētu apsteigt nav izdevies Tukumam. Pārējā Latvijas teritorijā skats krietni bēdīgāks – iedzīvotāju skaits tur sarucis, un pat grūti prognozēt, kad situācija šajā jomā varētu uzlaboties.
Lai gan jaunās ģimenes mūsu pilsētā labi “pastrādājušas” – par to liecināja arī kuplais pie apsudrabotajām Domes karotītēm tikušo skaits Piena, maizes un medus svētkos –, dabiskais palielinājums nav ietekmējis Jelgavas izrāvienu. Tam palīdzējusi iekšzemes migrācija – laikam esam kļuvuši par īpaši iecienītu galvaspilsētas pierobežas guļamrajonu ar visām no tā izrietošajām sekām.
Protams, ja skatāmies uz nedabisku iedzīvotāju skaita kāpumu no ekonomiskā viedokļa, par to vajadzētu tikai priecāties – šis tas no nodokļiem atlēks arī vietējai pašvaldībai. Taču uz dzīvi ar ne tik rožainām brillēm raugās sociologi. Viens no pilsētas socioloģijas pamatlicējiem Emīls Dirkheims jau 19. gadsimtā uz migrantiem lūkojās ar “baltu aci”.
Tas tādēļ, ka šim slānim, kas konkrētā vietā ierodas tikai pārgulēt, bet nav spējis tajā pilsētā vai rajonā rast piemērotu nodarbošanos, naktsmītnes vieta nekad tā īsti ar mājām neasociējas. Un kāds tur brīnums, ja guļvietas apkārtnē uz visu tiek vērsts vienaldzīgs skats – tas labākajā gadījumā. Bet ir reizes, kad rokas niez kaut ko sabojāt.
Iespējams, palielinoties darba vietu skaitam Jelgavas centrā un rajonā, varēsim cerēt arī uz jaunu, ar patriotismu pret savu dzīvesvietu piepildītu paaudzi, tomēr pagaidām nākas samierināties ar milzīga guļamvagona statusu.
