Agri vai vēlu – pēc diviem, trim vai pieciem gadiem – savus bērnus uzticam kādai izglītības iestādei, no sirds cerot uz mīļiem, atsaucīgiem un profesionāliem pedagogiem.
Agri vai vēlu – pēc diviem, trim vai pieciem gadiem – savus bērnus uzticam kādai izglītības iestādei, no sirds cerot uz mīļiem, atsaucīgiem un profesionāliem pedagogiem. Ko nozīmē būt bērnudārza audzinātājai, stāsta pirmsskolas izglītības iestādes “Lācītis” skolotāja Sandra Bondareva.
Sandru satiekam pusdienlaikā, kad paši mazākie “Lācīša” audzēkņi pēc lielas kņadas devušies miedziņā atgūt spēkus. Šķiet, audzinātājai gan tie nav zuduši – smaidīga, pat starojoša viņa stāsta par savu nebūt ne vieglo darbu. Tas tāpēc, ka profesija ir visa Sandras dzīve, jo viņa pati izauklējusi piecus bērnus (vecākajai meitai 23 gadi, jaunākajai – astoņi) un nu ir arī vecmāmiņa, tāpēc apkārt notiekošais šķiet dabīgs un ierasts.
Vienīgās audzinātājas nopūtas saistās ar mācīšanos. Jā, ar sirds gudrību un pieredzi mūsu laikos vairs nepietiek, tāpēc S.Bondarevas vārds jau trīs gadus atrodams Daugavpils Universitātes Jelgavas filiāles studentu sarakstos. Ir grūti, bet Sandra tiek galā. Īpaši, kad tik daudz virzītājspēku – enerģiskā izglītības iestādes metodiķe, arī Sandras meita, kas mācās vienā kursā ar mammu, un viss “Lācīša” kolektīvs. Ko vajag, to vajag!
Agrāk arī nevarēja tikt dārziņā
“Bērnībā mīļākais raidījums man bija par krustmāti Lienīti. Gribēju kļūt par bērnudārza audzinātāju vai vilciena pavadoni, jo iedomājos, ka tad varēs braukāt apkārt un daudz ko redzēt, taču vēlāk mācīties par skolotāju man nenāca prātā.
Esmu no Aizkraukles rajona – Jelgavā ieprecējos. Vīrs strādāja celtniecībā, mums bija piedzimusi meitiņa, sāku meklēt darbu. Toreiz, 1986. gadā, bija milzīgas rindas uz bērnudārziem – tik vienkārši nevarēja tikt iekšā, tāpēc gāju pieteikties darbā par auklīti. Ganību ielā bija tikko uzcelts bērnudārzs. Atceros – tas atradās lauka vidū, apkārt vēl neslējās mājas. Tā laika vadītāja Māra Liepniece, noskaidrojusi, ka man ir vidējā izglītība, piedāvāja audzinātājas vietu, jo arī šīs štata vienības trūka. Bet tur taču vajag kaut ko zināt! “Palīdzēsim, iemācīsim,” iedrošināja vadītāja. Riskēju.
Bērnu bija ļoti daudz. Atceros pirmo darba dienu – sēdēju ar viņiem uz paklāja un raudāju, aizgāju mājās un atkal raudāju. Domāju – varbūt vairs neiet uz darbu, bet ar laiku “piešāvos”. Kļūst vieglāk, ja kaut ko iemācies un zini, kas jādara. Ar mazajiem bērniem galvenokārt ir spēlēšanās un rotaļu organizēšana.
Kad atgriezos darbā no otrā mazuļa kopšanas atvaļinājuma, bērnudārzā jau bija cita vadītāja, kas gribēja, lai audzinātājām būtu augstākā izglītība. Man nebija, tāpēc piedāvāja auklītes vietu. Savukārt kaimiņiene ieteica painteresēties par iespējām strādāt šajā dārziņā, jo tas tuvāk manai dzīvesvietai. “Kāda auklīte! Mums taču vajag audzinātāju, un jūs par to esat strādājusi,” sacīja vadītāja, izdzirdot, ka vēlos būt tikai bērnu aprūpētāja. Tā no 1989. gada rudens strādāju “Lācītī” – kādus trīs gadus augšā pie lielajiem, bet pārējo laiku ar vairākiem bērnu kopšanas atvaļinājumiem lejā pie pašiem mazākajiem.
Bez izglītības nekā
Kad sāka prasīt speciālo izglītību, vadītāja arī mani mudināja mācīties. Teicu: “Nē, negribas!”, taču nožēloju, ka neiestājos, jo tajā laikā Rīgā programmu varēja apgūt divos gados. Devos uz sagatavošanas grupu strādāt par auklīti, bet tas bija ļoti labi, jo, skatoties, kā pasniedz cita audzinātāja, var daudz ko iemācīties. Man šķiet, labākās skolotājas ir tās, kuras sākumā strādā pie zinošiem pedagogiem par auklītēm.
Mūsu dārziņā ir ļoti uzņēmīga metodiķe, kas mani mudināja studēt. Biju dzirdējusi, ka Daugavpils Universitātes Jelgavas filiālē tajā gādā studentus neuzņēma, tāpēc centos viņu drusku apmānīt, sakot – ja būs, tad iešu. Taču metodiķe skaidri zināja, ka uzņems. Apsolīts ir apsolīts!
Pagaidām mācības sokas, kaut bijusi sajūta, ka jāmet plinte krūmos. Sākumā dators mājās bija, taču rakstīšana negāja – sarakstu daudz, bet viss pazūd. Metodiķe nāca palīgā un pārrakstīja. Praktiskajos darbos daudz palīdz kolēģi.
Pagaidām vairāk apgūstam vispārīgos priekšmetus. Uzskatu, ka dažādi kursi darbā noderētu krietni vairāk.
Kad “cūkošanās” pie lietas
Nevaru iedomāties strādāt citā grupā – mazie bērni ir mīļi, nevar pateikt neko apvainojošu. Cik nav dzirdēts, ka lielāki tādiem vārdiem izrunājas, ka slikti kļūst ap dūšu. Pašai arī jādomā līdzi, ko runāju. Vienreiz kaut ko pasaki, bet bērnam visu vakaru “iet vaļā”. Vecāki mēdz teikt – mēs visu zinām, kas pie jums notiek. Savukārt atbildam, ka arī mēs zinām. Bērni ļoti daudz ko stāsta.
Mūsu grupu mēdz dēvēt par mazajiem “pamperniekiem”. Dažreiz vecāki atnāk un saka: “Vai, mēs vēl uz podiņa neejam, ko nu darīsim!?” “Mācīsimies, iesim un sēdēsim,” atbildu. Arī ēst iemācīsim! Darbā ar mazajiem jāiet ar dziesmu un smaidu, jo dažādas nebūšanas viņiem pieder pie lietas. Biksītēs kaut kas iesprucis – ko tur dusmoties? Mani tas nenomāc. Mazie vēl mācās. Lielie var vairāk nokaitināt.
Kāpēc mans bērniņš raud?
Visgrūtākā manā darbā šķiet sadarbība ar vecākiem, kaut es varu atrast kopīgu valodu. Tikai ļoti jāsaņemas, lai izrunātos.
Daudzi vecāki šajos laikos paši audzināmi, dažkārt viņi ir ļoti bezspēcīgi. Tas gan sadusmo, kad māmiņai, kura mājās audzina mazuli, jautāju, kad vedīsiet bērnudārznieku “atvaļinājumā”, lai varētu kādu jauno bērniņu “ņemt iekšā”, bet man atbild: “Vai tiešām tas jādara, mēs taču netiksim galā!” Mammīt, ko jūs runājat! Man pašai ir pieci bērni un nekad savā atvaļinājumā vasarā neesmu viņus vedusi uz dārziņu. “Jā, jūs taču esat pedagogs!” Bet grāmatiņu priekšā palasīt var jebkurš. Cita lieta, ka neklausās, jo nav pieradināti. Vecāki bērniem agrāk noteikti vairāk lasīja pasakas. Tas bija pirms kādiem gadiem, kad viena audzinātāja lielajā grupā prasīja, kurš zina Sarkangalvīti. Bērni brīnījās.
Vecāki ir ļoti aizņemti. Agrāk pieaugušos vairāk manīja pagalmos pieskatām mazos. Tagad to dara lielāki bērni.
Citreiz mammīte jautā, kāpēc bērniņš tā raud. Bet vai jums negribētos raudāt, ja no pulksten 7 rītā līdz 7 vakarā ieliktu pie svešas tantes? Taču jāatzīst – manā grupā tas notiek reti. Tik daudz gadu nostrādājusi, nevaru sūdzēties – bijuši tikai daži konflikti. Lielākoties man ar vecākiem ir draudzīgas attiecības. Mammas un tēti nāk palīgā, ja nepieciešams, prasa padomu. Viena mammīte tā arī atzina – jūtu, ka atstāju savu bērnu drošās rokās, jo jums pašai pieci. Gadās, ka zvana uz mājām un jautā, kā rīkoties.
Gandarījumu sagādā, kad visi ir priecīgi, laimīgi un saka paldies par bērniņu. Atbildība ir ļoti liela. Jāredz katrs mazais – nevar izlaist no acīm! Kādreiz kāds ielien guļamistabā vai skapī un neatsaucas. Tad gan ir par ko uztraukties, kā arī, ja kādam gadās nokrist un sasisties. Bet vecāki ir saprotoši.
Svarīgi ar kādu izrunāties
Visvairāk nogurusi jūtos pavasarī. Nav arī vairs enerģijas, kas jaunībā, – liela daļa aiziet mājas dzīvē.
Šovasar ar vīru, vecāko dēlu un krustmeitu kopā ar metodiķes ģimeni izbraukāju Horvātiju, Slovēniju, Slovākiju, Austriju, redzēju Venēciju. Šķiet, līdz šim nekur nebiju devusies bez saviem mazajiem bērniem. Vecākā meita atbrauca palīgā un parūpējās par desmit un astoņus gadus vecajām māsām.
Mājās kādreiz ar kaimiņieni svaigā gaisā izejam kādu aplīti. Kad tā pastaigājamies un parunājam par dzīvi, jūtu, ka paliek vieglāk. Daudziem ir grūti – nav ko sūdzēties!
Vienīgi, kad aizdomājos, ir rūgtums, ka alga mazāka, jo es vēl studēju, bet darbu veicu to pašu! Arī par augstskolu pašiem jāmaksā. Tomēr ne jau atalgojuma dēļ strādāju un patiesībā esmu ļoti pieticīga.
