Nepaiet ne nedēļa, kad neizskan satraucoši paziņojumi par kārtējā nepilngadīgā pazušanu, un atkarībā no tā, cik ilgi bērns atrodas bezvēsts prombūtnē, tiek iesaistīti lielāki vai mazāki spēki tā atrašanā.
Nepaiet ne nedēļa, kad neizskan satraucoši paziņojumi par kārtējā nepilngadīgā pazušanu, un atkarībā no tā, cik ilgi bērns atrodas bezvēsts prombūtnē, tiek iesaistīti lielāki vai mazāki spēki tā atrašanā. Vieni atgriežas paši pēc kārtējā “ceļošanas” mēģinājuma uz galvaspilsētu, citi tiek atvesti atpakaļ ar policijas darbinieku palīdzību. Un tomēr ir arī tādi, kurus tuvinieki dzīvus vairs nekad nesastop.
Vēl labā atmiņā daudziem noteikti palikusi 13 gadu vecās Inčukalna iedzīvotājas Justīnes Legzdiņas pazušana un meitenes līķa atrašana, kā arī viņas izvarotāja un slepkavas apcietināšana. Ekspertu slēdziens – par šo noziegumu aizdomās turētais ir pieskaitāms – liek aizdomāties, kāda tad ir persona, kurai smadzenēs viss “nav kārtībā”, ja jau šis ir normāls. Kāds iemesls, ja ne nopietni smadzeņu un psihes bojājumi, var rosināt pieaugušam vīrietim pazemot, piesmiet, mocīt un nogalināt bērnu, kas, baiļu paralizēts, nekādi nespēj aizsargāt savu dzīvību?
Nevajadzēja paiet ilgam laikam, kad kārtējo reizi visā Latvijā tika sākta pazudušas mazgadīgās meklēšana. Šoreiz tā ir tepat no kaimiņu rajona – Dobelē mītošā desmit gadu vecā Diāna Kozlovska. “Izķemmēti” visi tuvējie meži, pārbaudītas dažādas versijas, bet iekšlietu ministrs Ivars Godmanis jau diezgan droši apgalvo, ka par parastu bērna aizbraukšanu runāt diez vai iespējams. Pēdējā informācija, ko sniedz policija, – nevarot izslēgt iespēju, ka meitene kaut kur tiek turēta pret savu gribu, taču atrast viņu vēl nav izdevies. Tajā pašā laikā likumsargi pieļauj, ka netieši Diānas pazušanu ietekmējuši konflikti ģimenē, taču vecākus tiesāt neviens neņemas – pārdzīvojumi pēc bērna pazušanas jau ir pietiekams sods par savstarpēju nesaprašanos.
No dažādiem “atsaldētajiem”, kas lūko pēc mazām meitenēm vai zēniem, bērnus nosargāt ir ļoti grūti. Var nelīdzēt ne ilgstoši audzinātā apziņa, ka ar svešiniekiem nevajadzētu pat komunicēt, nemaz nerunājot par sēšanos svešā auto vai došanos līdzi uz mājām, ne aizsargājošā protekcija, ejot pretī uz skolu vai pēcstundu izglītības iestādi. Jo nelaime var pārsteigt pat dzīvesvietā. Uzskatāms piemērs šogad bija četrgadīgās britu meitenes Madleinas Makannas pazušana no viesnīcas numura Portugālē, kamēr bērna vecāki bija devušies vakariņot uz tuvējo restorānu.
Tikpat bēdīga kā negaidīta nelaime, varbūt pat vēl traģiskāka, ir vardarbība un mazgadīgo seksuālā izmantošana ģimenē, kas, pēc speciālistu domām, Latvijā diemžēl ir diezgan izplatīta parādība. Vietā, kur bērnam vajadzētu saņemt nedalītu uzmanību un atbalstu, viņš saskaras ar kāda “audžuvecāka” pastrādātu vardarbību, kas atstāj neizdzēšamas pēdas uz visu atlikušo dzīvi. Un pats lielākais stulbums – cita vārda tam vienkārši nav – “apzinīgās” mātes izliekas nemanām notiekošo. Šķiet, viņām svarīgāks ir nesen ģimenē ienākušais vīrietis, nevis daļiņa no pašas – mazulis, kas iesākumā pasaulē raugās ar uzticības pilnu skatu, bet vēlāk sāk slēpt acis un noslēdzas sevī. Gluži kā narkomānam nepieciešama kārtējā deva, dažām sievietēm, kuras gan šajā dzīvības devējas vārdā saukt nevajadzētu, prātā mīt viena doma – šoreiz vēl viņam piedošu, gan jau nekas tāds vairs neatkārtosies. Un tā reizi no reizes, kamēr bērns sāk klaiņot, meklēt nodarbes ārpus mājas, lai tikai nebūtu jāatgriežas mājās pie bailes uzdzenošā patēva. Būtu labi, ja šādas “māmiņas” tiktu sodītas tikpat bargi kā “dzīvi mācošie” patēvi. Vienīgi laikam Latvijā pārāk dziļi iesēdusies ideja par humānismu pret visiem, pat izvarotājiem un slepkavām, lai kāds ņemtos tiesāt tos, kas bieži vien tiek dēvēti par upuriem.
