Pasaka ir pasaulē visvecākā terapijas metode, taču ar apzinātu mērķi psihologi to izmanto tikai no pagājušā gadsimta vidus.
Pasaka ir pasaulē visvecākā terapijas metode, taču ar apzinātu mērķi psihologi to izmanto tikai no pagājušā gadsimta vidus. Tas ir viens no mākslas terapijas veidiem, smilšu kastes māsa. Liepājas pusē ar to nodarbojas psiholoģe Iveta Gēbele.
Izvēlas brīnumu
I.Gēbele strādā ar brīnumpasakām, terapijas metodi apguvusi pie Pēterburgas speciālistiem, no kurienes arī aizsākās ideja par pasakas neparasto, dziedniecisko nozīmi. Pēterburgā tagad atrodas pat Pasaku terapijas institūts, bet savulaik Pēterburgas Universitāti beidza Vladimirs Props. Krievu folklorists izpētīja, ka dažādu tautu pasakas vieno strikta, konkrēta struktūra, visām kopēji galvenie elementi.
“Pasakā ir viss – labais, ļaunais, sāpes, prieks, laime, bailes –, ar ko cilvēks dzīvē saskaras. Terapijas moments slēpjas tajā, ka ir noteikta struktūra, noteikumi – vienmēr uzvar labais, lai arī ar kādiem briesmoņiem jācīnās, notiek pāreja jaunā identitātē. Pateicoties struktūrai, cilvēks var savu dzīvi salikt pa plauktiņiem,” stāsta psiholoģe. Ir viena sākotnējā identitāte – tā, kas viņš ir pašlaik. Izdzīvojot pasaku, cilvēks pārvēršas, pāriet otrā identitātē, kas būs, kas vēlas un varētu būt. Tiek apgūta jauna pieredze, jauni uzvedības modeļi.
Ikdienā lasot pasakas, klausoties tās, bērnam pamazām uzkrājas informatīvā banka. Ja tikai lasa, informācija vienkārši ir. Taču pārrunājot, analizējot tiek pārmests apzināts tiltiņš uz reālo pasauli. Informācija no pasīvā stāvokļa dvēselē pāriet aktīvā stāvoklī, pamato I.Gēbele. Izejot terapiju, cilvēks iemācās strādāt ar pasakām un pats ar sevi, un tad to varot darīt mūža garumā. Starp I.Gēbeles klientiem esot dažāda vecuma cilvēki, sākot no bērniem līdz pat pensionāriem, kuri vēlas iecelt saulītē savu dvēselē snaudošo, reiz apspiesto bērnu, atbrīvot tā spontanitāti, radošumu, brīvību, drosmi un spēju fantazēt.
Tas ir darbs ar cilvēka iekšējo bērnu, kas atver katra iespējas, bet reizē var pamodināt arī bailes un citus viņā dusošos spēkus. Ir terapijas, kas strādā horizontālā plaknē, – kognitīvā, biheiviorālā. Bet šī metode darbojas ar cilvēku vertikālā šķērsgriezumā, tā ir daudzu metožu sintēze. Pasaka vienlaikus sniedz gan sazemējumu, gan augstu lidojumu.” Metode noteikti neesot saucama par ezotērisku – tai ir precīzi rāmji. Bērnam tiek dota brīvība, paredzot robežas.
Gūst pieredzi izjūtām
I.Gēbele uzsver, ka terapijas seansā viņa tikai piedalās. Katrs pats raksta un izspēlē savu pasaku – kas ir viņš, kas ir galvenie briesmoņi un labdari, kā attīstās notikumi. Ļaujot bērniem atbrīvot fantāziju, tā izrādās krietni vien plašāka un interesantāka par ārējās vides iepotētajiem, uzspiestajiem personāžiem, stereotipiem, piemēram, supervaroņa vai citiem komiksu tēliem. Trilleri ar supervaroņiem un tā saucamās “ziepju operas” esot tik populāras tieši tāpēc, ka scenārijā izmantota tā pati pasaku struktūra, ko cilvēks zemapziņā viegli uztver un prognozē, viņa dvēsele ilgojas brīnuma.
Terapija var notikt grupās, kas ir intensīvāk, vai individuāli. Kad cilvēks ķermeniski izjūt ko jaunu, ir krietni vieglāk to piedzīvot realitātē. “Tu esi nonācis laimīgajā zemē, ir jauna pieredze, pēc tam vieglāk pamanīt un izdzīvot tās pašas izjūtas, zemapziņā jau ir atmiņas par tādu pieredzi,” pamato psiholoģe. Esot klienti, kuri pēc gada piezvana un teic – man ir jauna pasaka. Atnāk un izspēlē to smilšu kastes terapijā.
Sasien kopā savējos
“Kad vienai no manām meitām bija četri gadi, viņa uzstājīgi gribēja, lai lasu priekšā vienu un to pašu pasaku. Viņa uzkrāja informatīvo lauku, kamēr kādā brīdī pietika, notika pāreja uz kaut ko citu. Bērni paši jūt, ko viņiem vajag, ja vien piedāvā izvēli. Nevis mums jāved bērns, bet jāļaujas viņam. Ja, pasaku lasot, vecāki mazuli paņem klēpī, nav nekā labāka,” uzskata terapeite.
Radiolasījumi, kasetes vai ieraksti nevar atsvērt emocionāli nozīmīgu cilvēku – mātes, tēva, vecvecāku – lasījumus, jo neveidojas intīmā saikne. I.Gēbele, trīs bērnu māmiņa, atceras, ka vecākais dēls ātri iemācījies lasīt un pēc tam lasījis priekšā māsai, vēlāk viņa lasījusi priekšā mazajai māsai. Tas veido to emocionāli labvēlīgo gaisotni, kurā ģimenē cits ar citu sasienas neredzamām saitēm.
Bērnībā nereti cilvēks neapzināti savai dzīvei kā scenāriju izvēlas kādu pasaku, to vairāk pēta individuālpsiholoģija un Adlera skola. Tomēr arī pasaku terapijā esot virziens, kas analizē cilvēka dzīvi saskaņā ar tradicionālajām pasakām.
“Tēlaini var teikt, ka brīvs cilvēks dzīvo saskaņā ar savu pasaku. Zina, kur viņš ir, atrod dvēselē tēlus. Ja dzīves pasakas neraksta paši, tās priekšā uzraksta citi – cilvēka bailes, stresi, vecāki, priekšnieki,” ievērojusi I.Gēbele.
***
– Brīnumpasakās atšķirībā no citiem pasaku veidiem visspilgtāk atklājas fantastikas elementu klātbūtne, ko nereti sauc par vienu no šā žanra galvenajām pazīmēm. Fantastiski motīvi redzami gan tēlos, gan to darbībās un situācijās. Brīnumpasakās ļoti spilgti parādās arī pozitīvā varoņa fiziskais un garīgais pārākums pār negatīvo. Uzvarot ļauno tēlu, labais varonis tiek apbalvots un iegūst savā īpašumā vai nu kādu noteiktu lietu, kura spēj veikt kādas maģiskas darbības, vai arī tas apprecas, tādējādi atklājas varoņa iniciācijas, kuras dēļ tas iegūst jaunu sociālo statusu (ar precībām).
– Pasakām raksturīga duāla pasaules uztvere. Darbojošās personas ir vai nu labas, vai ļaunas. Nav tādu mazliet labu vai mazliet sliktu. Turklāt gandrīz likumsakarīga pasakās ir labā uzvara pār ļauno.
– V.Props pasaku pētniecībā ieviesa līdz tam neizmantotu metodi – to dalīšanu daudzos pamatelementos. Tie atbilst dažādiem darbības tipiem, kas V.Propa analīzē noteiktā kārtībā seko cits citam. Piemēram, pasakā varonim tiek adresēts kāds aizliegums; varonis aizliegumu pārkāpj; tiek atklāts viltus vai sliktais varonis; viņš apprec ķēniņa meitu, manto troni.
No www.liis.lv
***
Uzziņai
Vladimirs Props (1895 – 1970) – izcils krievu folklorists, strukturālists. Nozīmīgākais darbs ir “Pasakas morfoloģija”, ko publicēja 1928. gadā. V.Propa pētījumi ietekmējuši antropologa Kloda Levī-Strosa un filosofa Rolāna Barta uzskatus. Rietumu pasaulē V.Props kļuva pazīstams 20. gadsimta 50. gados, kad dažādās valodās tika pārtulkota “Pasakas morfoloģija”. 1918. gadā viņš beidzis Pēterburgas Universitātes Filoloģijas fakultāti. No 1937. gada bija Ļeņingradas Universitātes docents, vēlāk – profesors.
No www.wikipedia.org
