Latgalieši savu novadu bikli dēvē par Latvijas trešo zvaigzni. Pirmās divas tiek it kā atdotas Vidzemei un Kurzemei ar Zemgali.
Latgalieši savu novadu bikli dēvē par Latvijas trešo zvaigzni. Pirmās divas tiek it kā atdotas Vidzemei un Kurzemei ar Zemgali. Augusta vidū, kad iestājās saulains laiks un atvaļinājumā bija atlikušas dažas dienas, mēs nolēmām doties ģimenes ceļojumā caur Sēliju uz Latgali.
Pazīstamākais ceļš uz Latgali vijas gar Rīgu – pa Daugavpils šoseju vai caur Jaunjelgavu. Mēs nolēmām braukt caur Bausku. Tālāk no auto burzmas un varbūt pat taisnāk. Caur Bausku un Neretu no Jelgavas gāja Aglonas svētceļnieki. Nepilnus divdesmit kilometrus pie Bārbeles nācās braukt pa noputējušu zemes ceļu, toties pirms tam uz brīdi varējām piestāt apskatīt aristokrātisko krāšņo Rundāles pils dārzu.
Otrā pietura – gabaliņu aiz Neretas Lonē pie Saukas ezera, kas ir lielākais Sēlijā. Tas makšķernieku vidū ir diezgan populārs, un ceļmalā ik pa gabalam bija norādes par naktsmājām un laivu īri. Mums kāds krustcelēs satikts puisis ar sēlisku akcentu iestāstīja, kā atrast pašvaldības īpašumā esošo peldvietu. Karstajā dienā te bija iegriezušies atvēsināties kādi celtnieku meistari, vēlāk piebrauca māte ar trim bērniem (bez sēliskā akcenta, droši vien vasarnieki), bet tajā nepilnajā stundiņā peldvietā, kur bija ierīkots koka galdiņš ar soliem un ugunskura vieta, atradāmies vieni. Vējš, ieskrējies no ezera dienvidu krasta, meta vilnīšus piekrastes smiltīs gandrīz kā jūrmalā. Jāsecina, ka jaukāko zemes pleķīti savā pagastā Lones iedzīvotāji atstājuši sabiedriskam labumam.
No stikla burkām uz gaismas vadiem
Tālāk caur Zasu un Dignāju tuvojāmies Daugavai. Jēkabpils rajona Zasa un Rīgas Zasulauks, izrādās, piederējuši un savu nosaukumu ieguvuši no barona Heinriha fon Zasa. Muiža un tās parks ir labi saglabājušies, jo tur saimnieko vidusskola. Nonākot Dignājas pagastā, ceļš vijas gar Daugavu. Un nevis tādu, kādu to pārveidojusi trīs lielo spēkstaciju kaskāde, bet dzīvo Daugavu. Pirms gadiem astoņiem man pa šo ceļu gadījās braukt naktī. Pēkšņi lukturu gaismās pamanīju brauktuves vidū no lielākiem sprunguļiem saliktu trejkāji. Ceļa zīmes, kas brīdinātu par kaut ko neparastu, ne šeit, ne iepriekš nemanīja. Tomēr apstājos, izkāpu no mašīnas un, paejot tikai dažus soļus uz priekšu, ieraudzīju, ka… tālāk ceļa nav. Daugavas palu straume kā jokojot bija izrāvusi gravu divu trīs metru dziļumā un divdesmit platumā. Tā visu mūžu esmu pateicīgs kādam šīs nomaļās puses cilvēkam, kurš iedomājās, var teikt, pat nāvīgi bīstamajā vietā uzlikt brīdinājuma zīmi. Nezin vai palu laikā, bet pamatīgos dubļos pie Dignājas esot plāni gājis hercogam Jēkabam. Viņš iestidzis grāvī un pazaudējis zābaku. Tā vēl šobaltdien te atrodas Zābaka grāvis, kura vēsturi izpētījuši Dignājas pamatskolas audzēkņi. Mācību iestādei, kurā tagad ir vien simts audzēkņu, šovasar cerīgi remontēja jumtu.
No Dignājas skolas pāri Daugavai labajā krastā redzami astoņdesmitajos gados industriāli izaugušie Līvāni, kas deviņdesmitajos kļuva bēdīgi slaveni ar savu bezdarba līmeni. Vēl tagad var manīt “mēmus” stikla fabrikas korpusus, kur agrāk ražoja vienveidīgas burciņas un pudeles. Tomēr iznīcība tur uzvarēta. Stikla fabrikā top gaismas ķermeņi, akvāriji un elektronikā izmantojamie optiskie gaismas vadi. Šis augsto tehnoloģiju produkts, kas Līvānos eksperimentāli ražots jau astoņdesmitajos gados, izrādījās fabrikā pats dzīvotspējīgākais. Arī Līvānu māju būves kombināts vismaz daļēji saglabājies. Nav tās masveidības kā pirms pārdesmit gadiem, tomēr, kā mums paskaidroja pilsētas Tūrisma informācijas centrā, līvānieši vēl aizvien ražo un arī uzstāda saliekamās mājas – no gatava pamata līdz atslēgai.
Daugavā pie Līvāniem darbojas prāmis. Uz tā var uzbraukt viena smagā vai divas vieglās automašīnas – vairāk gan ne. Taču rindā stāvēt nevajadzēja. Motoriņš, vienmērīgi pukšķot, vilka trosi, un metrus divsimt platā upe pāris minūtēs bija pārvarēta.
Cēli kā dzimtenes dievnami
Tuvojās vakars, un vienīgais objekts, ko vēl paspējām apskatīt, bija Latvijā lielākais Nīcgales lielais akmens. 1937. gadā pēc vietējā mežziņa ierosmes akmenī tika iecirsti trīs pakāpieni. Tā nu tagad kaut divus gadus vecs bērns spēj uz tā uzkāpt un “atzīmēties”. Protams, daudz varenākas klintis ir pasaules lielajos kalnos vai tuvāk Skandināvijā, no kuras ar ledāju Nīcgales akmens droši vien atnests. Tomēr Latvijā lielākais – tas arī ir kaut kas. Tā varētu būt iedziļināšanās savas mīlestības un atbildības zemes vērtībās.
Pašā vakarā uzcēlām telti pie Nīcgales baznīcas. šķita, būtu romantiski gulēt metrus divdesmit zemāk – pie pašas Daugavas, uz kuru lejup veda izkopta baznīcēnu taciņa, domāta tiem, kas ar laivu cēlās šurp no Augšzemgales krasta. Tomēr palikām vecā, aizaugušā ābeļdārzā tuvāk šosejai un mašīnai – lai nebūtu liela mantu stiepšana. No Ritas tantes, kas uzraudzīja baznīcu un laipni atļāva mums tur palikt, otrā rītā uzzinājām, ka draudzei klājas grūti. Ticīgu cilvēku Nīcgalē kļūst mazāk – vieni aiziet uz Daugavpili, citi – vēl tālāk. Vairākām draudzēm ir viens mācītājs, un tā māja palikusi tukša. Baznīca gan vēl aizvien atstāj varenu iespaidu un labu gabalu pirms Nīcgales redzama kā bāka.
Tāpat kā Jelgavā
Kāda mūsdienās izskatītos Jelgavas pils, ja tajā nebūtu iemājojusi augstskola? To, manuprāt, var iedomāties, apskatot Daugavpils cietoksni. Pēc Napoleona kariem tapusī varenā būve tagad stāv visai neizmantota. Padomju laikā tur bija karaskola, bet tā jau ir pagātne. Apmēram pusotru hektāru lielajā ierindas placī, ko klāj saplaisājis asfalts, tu vari ar atpogātu krādziņu stāvēt un smaidīt: “Jā, agrāk gan te zēni ir svīduši.” Nav jau armijā tikai ierinda, bezierunu pakļaušanās un kara māksla. Te kaut kur drasējis arī Andrejs Pumpurs, kura daiļrade vēl aizvien ir skolu programmā.
Daugavpils centrā slejas Vienības nams – Kārļa Ulmaņa laikā būvētā lielākā ēka Latvijā. Tajā atrodas Daugavpils teātris, bibliotēka, Latviešu kultūras centrs un daudz kas cits. Pilsēta mazliet savāda tajā ziņā, ka gandrīz visi uzraksti uz ielām ir latviski, bet dzird tikai krievu valodu. Lai gan, ja centies runāt latviski, divos gadījumos no trijiem tevi sapratīs. Temperatūra tuvojās trīsdesmit grādiem (kā jau Latvijas dienvidos), un mēs jutām, ka jābrauc tuvāk dabai. Pa ceļam 18. Novembra ielas malā uzmetām skatu “Baltajam gulbim”. Savādi, bet tā sauc vienu no drūmākajiem Latvijas cietumiem, kur izcieš sodu stingro režīmu nopelnījušie. Savā ziņā Daugavpili ar Jelgavu vieno apstāklis, ka abās pilsētās atrodas divas ieslodzījuma vietas. Daugavpilī – kreisajā krastā vēl ir Grīvas cietums.
Pie Vasargelišķu Regīnas
Ap 20 kilometru no Daugavpils uz Krāslavas pusi Naujenes pagastā skatāmi Daugavas loki. Droši vien nekļūdīšos pieņēmumā, ka daudzi mūsu lasītāji tos nav redzējuši (drīzāk bijuši Londonā vai Parīzē), bet tā ir vieta, kur atmodas sākumā pēc žurnālistu Daiņa Īvāna un Artūra Snipa publikācijām latvieši neļāva uzcelt hidroelektrostaciju. Vēlāk tika noliegts Rīgas metro, un tad ātri vien lieta aizgāja līdz politiskām prasībām. No šodienas raugoties, var spriest dažādi. Metro automašīnu pārblīvētajā Rīgā droši vien būtu derējis. Ar elektrību arī pēc Ignalinas atomstacijas slēgšanas un Igaunijas veco siltumspēkstaciju nolietošanās var būt knapāk. Tomēr tā dzīvā Daugava, kas lieliski apskatāma no Vasergelišķu torņa, priecē sirdi. Tornis (par kura atrašanās vietu diemžēl uz lielās Daugavpils – Krāslavas šosejas nav norādes) ir tieši tāds pats kā Ložmetējkalnā Valgundes pagastā. To no apstrādātiem baļķiem būvējuši divi Daugavpils meistari, kuri mierīgi divdesmit septiņu metru augstumā var uzsist jumtu skatu platformiņai. Protams, bez kādām stalažām.
Lai kāptu tornī, kasē no Regīnas tantes bija jāpērk biļete, viņa savukārt pauda prieku par vecumā iegūto darbu – Vasergelišķu torņa uzraudzes vietu. Pretēji noteikumiem kundze mums atļāva ar automašīnu piebraukt pie paša torņa (citiem autiņi bija jāatstāj simtpiecdesmit metru attālajā stāvvietā pie ceļa). Kāpēc tāda privilēģija? Salonā guļ bērni, un viņiem taču jābūt vecāku kaut no augšas pieskatītiem.
Reiz “Sestdienā” bija aprakstīts, ka pie Regīnas tantes aizmāršīgi ūdenstūristi varot pat sarunāt kafiju. Katrā ziņā jaunajā darbā viņa kļuvusi ļoti populāra.
Kalnu var uzbērt, bet skolai vēl nepietiek
Pēc pusdienām Krāslavā pagrieziens uz Sauleskalnu. Krustcelēs un ceļmalās pie māju puduriem paceļas svētnīcu krusti, ceļu droši var jautāt latviešu valodā. Laukos tā ir pārsvarā. Uz seno latgaļu kulta vietu Sauleskalnu aizved asfaltēts ceļš. Tur arī padomju laikā bijusi atpūtas bāze. No tās nu atlikuši izdemolētu ēku vraki. Taču Rīgas uzņēmējs Armands Plinte, kura vecāki cēlušies no vietējā Kombuļu pagasta, apņēmīgi būvē slēpotāju atpūtas bāzi ar garāko nobraucienu Latvijā – 700 metru. No kalna virsotnes 211 metru virs jūras līmeņa, kā rakstīts dažos agrāko gadu tūristu ceļvežos, skaidrā laikā varot saskatīt 26 ezerus, taču beidzamajos gados, kad krūmi un meži paaugušies, tā gluži neesot. Pilnīgi droši iespējams saskaitīt piecus sešus ezerus, tostarp pakājē esošo Drīdzi, kas ir dziļākais Baltijā (65,1 metrs).
Tālāk Aglona pirmssvētku klusumā, Rēzekne ar Latgales Māru, Audriņi un Lubāns, gar kura malu iet varens 12 kilometru garš dambis, šķērsodams Gulbenes un Rēzeknes rajona, kā arī Latgales robežu. Lubānas pusē uz Dzelzavas ceļa mežā apskatījām vietu, kur 1920. gada 15. aprīlī pret Kārli Ulmani rīkots atentāts. Pērkot maizi Madonas veikalā, uzzinājām, ka Gaiziņš vairs neesot augstākais kalns Latvijā. To it kā pārspējot pie Kaķīšezera Gunāra Ķirsona slēpotāju priekam uzbērtais Lido kalns. Gribētos, lai šo faktu skaidri konstatē lietpratēji, taču tādas runas klīst. Par laimi nelaimē šajā pusē dēvē Cesvaines pils ugunsgrēku. Pilsētas un tuvējo pagastu bērni tikuši pie jaunas ģimnāzijas ēkas. Ja atradies pusmiljons eksprezidentes dzīvokļa remontam, jācer, ka atradīsies nauda, lai neizputētu skolas celtnieki, kuriem par darbu vēl nav samaksāts.
