Nu labi – tonakt tik traki viss nebija, vien tādi reti kā ķērcoši rejoši pēkšķi, bet aizmigt «tāpēc jau, ka nevar zināt kāpēc» dažas stundas pēc pulksten 3 naktī tā arī neizdevās.
Nu labi – tonakt tik traki viss nebija, vien tādi reti kā ķērcoši rejoši pēkšķi, bet aizmigt “tāpēc jau, ka nevar zināt kāpēc” dažas stundas pēc pulksten 3 naktī tā arī neizdevās. Iespējams, pie vainas bija iepriekšējās dienas stress un man neraksturīgi izdzertā kafijas tase, tāpēc nācās vien ļauties trakajam domu un ideju skrējienam (var tikai pabrīnīties, kas nakts stundā maisās pa galvu) un ieklausīties aiz loga valdošā melnuma realitātē.
Nakts un agra rīta stundas skaņas jau vairākus gadus nosaka lauku vide upītes krastā, kur atrodas mūsu mājoklis. Iepriekš gultā sēdus varēja uzlēkt no pilsētas centrā aurojošiem iereibušiem ļautiņiem, skaļos basos “bumsojošām” mašīnām un autiņu kaucošām bremzēm, bet pēc pulksten 5 klausīties sētnieku slotu švīkstos un atkritumu konteineru iztukšotāju grāvienos, bet, atgriežoties laukos, nācās pierast pie lielā, tukšā klusuma nakts melnumā (brīžam tas nav nemaz tik omulīgi) un dzīvās radības kņadas rīta pusē.
Par gaiļiem viss skaidrs – tie joprojām dzied, lai gan laukos vairs nav tik bieži sastopami. Arī kaķi auro un mulsina prātus, vai nebrēc kāds zīdainis, ierejas kaimiņu suņi, bet pārējiem trokšņiem piemīt sezonāls raksturs.
Vistrakākais ir pavasaris, kad vietējā dīķītī dzīves junda sākas zaļajām vardēm. Var tikai apbrīnot, kā tās ņemas! Vajag vienai sākt, un drīz vien pilnā klapē kvākšķ visa ūdenstilpe. Vēl pirms mūsu ievākšanās lauku mājā guļamistabas lodžiju bija iecienījuši baloži, skaļi dūdojot, tāpēc es pilnīgi saprotu savu tēvu, kurš pēc šādu “koncertu” virknējuma vienkārši gribēja paņemt bisi un “ieviest kārtību” trauksmainajā kņadā. Baloži izvācās paši…
Man visvairāk patīk lakstīgalu laiks. Maigie treļļi un velkošie svilpieni ir patiesi romantiski, bet tie baudāmi salīdzinoši neilgu brīdi pašā vasaras plaukumā. Varbūt arī pietiek, jo mēs tik ātri pierodam pie visa labā un skaistā, ka vairs pat nepamanām to!
Neiebilstu arī pret stārķu klabināšanu un spārnu švīkstieniem, gājputnu sasaukšanos un pīļu šļakataino nosēšanos upītē. Laiku pa laikam no tās puses atskan arī dažādi plunkšķi – varbūt ūdensžurkas vai bebri. Bet tajā naktī paukšķēdami krita bumbieri, un man vajadzēja vienkārši sevi piespiest, lai apturētu domu skrējienu, mēģinot koncentrēties uz iedomātu tukšumu, lai beidzot aizmigtu, tomēr kaut kāds labums no piedzīvotā bija. Starp citu, arī šīs pārdomas ir “pīļu nakts” rezultāts!
