Tā par savām iecienītākajām tēmām rīdzinieks Andris Kozlovskis, kas vērienīgajā fotodokumentēšanas akcijā «Viena diena Latvijā. Pēc 20 gadiem» fotografēja Jelgavu.
Tā par savām iecienītākajām tēmām rīdzinieks Andris Kozlovskis, kas vērienīgajā fotodokumentēšanas akcijā “Viena diena Latvijā. Pēc 20 gadiem” fotografēja Jelgavu.
Piektdien, 31. augustā, ap pulksten pustrijiem pēcpusdienā pa bijušās RAF galvenās ēkas centrālās ieejas apbružātajām durvīm ienāca garmatains un bārdains, smaidīgs un komunikabls gadus trīsdesmit vecs cilvēks ar fotosomu plecā. Pēc sasveicināšanās ar sargu un dažu vārdu pārmīšanas ar kompleksa vadību pirmais še sastaptais cilvēks turpat sargbūdā arī tika iemūžināts. Uzslavējis apsardzes darbinieku par sekmīgu iejušanos modeļa lomā (“Šodien jūs tiešām esat pelnījis algas pielikumu!”), fotogrāfs A.Kozlovskis kopā ar asistentu Jāni Zaržecki junioru devās izmantot priekšniecības laipni atvēlēto pusstundu RAF šodienas iemūžināšanai. Viņi iegriezās tukšajās milzu telpās, kur par mikroautobusu ražotnes bijušo godību liecināja vien dažas demontēto iekārtu detaļas, cauruļu sazarojums pie sienas un trepes, pa kurām uzkāpt teju līdz pašiem angāra griestiem.
Kādā no šiem cehiem pirms 20 gadiem fotoakcijā ar tādu pašu nosaukumu – “Viena diena Latvijā” – Valdim Semjonovam pozēja strādnieki. Salīdzināt šodienas Latviju ar Latviju pirms 20 gadiem – šis akcijas mērķis, protams, ietvēra uzdevumu apmeklēt vietas, kur fotogrāfu “desants” viesojās toreiz. Andra sarakstā bija RAF, Valgundes pareizticīgo sieviešu klosteris, smaiļotāji Lielupē, cukurfabrika. Pēdējo laika trūkuma dēļ apmeklēt gan neiznāca.
Vienam par daudz
Ceļavārdos no organizatoriem izskanējis novēlējums, lai, fiksējot gana garo tēmu sarakstu, kam bija atvēlētas 24 stundas, katrs uzaicinātais fotoprofesionālis tomēr saglabātu savu rokrakstu. “Dzirdēju, kāds esot atnesis nobildētas arī veselas 20 tēmas. Man akcija bija tāda kā atgriešanās fotoreportiera laikos pirms gadiem desmit, kad laba amata skola bija darbs “Rīgas Balsī” (tagad vairāk strādāju ar kontrolētu – studijas – vidi, gaismu),” fotogrāfs pieļauj – ar reportiera darba dinamiskumu arī bija rēķinājušies rīkotāji. Taču, ņemot vērā akcijas specifiku (atšķirībā no prakses presē “nobildē – nodrukā – aizmirsti”) apziņa, ka gatavo laika liecības – attēlus, kas pēc tam būs aktuāli vēl ilgi, – gribot negribot lika caur daudziem skiču kadriem meklēt īsto bildi – ilgāk, nekā varētu būt paredzēts. Tādēļ, pēc Andra atzinuma, lai pabūtu 19 sarakstā minētajās vietās, vienam fotogrāfam vienas dienas bija par maz. Par spīti tam, ka maksimālu laika ekonomiju nodrošināja asistenta vairāk nekā nopietna darba lauka “priekšapstrāde”. Dienu iepriekš viņš vairumu maršrutu izbraukājis un objektos salicis signālorientierus – lai akcijas dienā Andris auto varētu vadīt pēc elekroniskās kartes GPS.
No sarakstā minētajām 19 pieturām piektdien Jelgavā un rajonā fotogrāfs paspēja iemūžināt 13 – papildus citviet rakstā minētajām vietām dienas otrajā pusē iznāca apmeklēt arī Ozolnieku veikborda trasi un Jelgavas lidlauku, bet bildēšana noslēdzās vēlā vakarā Lisjēna Eribēra siera sietuvē Elejā. Kā jau “cilvēku fotogrāfam” A.Kozlovskim netrūka portretējamo – Jelgavas 6. vidusskolas direktors Alfrēds Holsts, Jelgavas rajona Padomes priekšsēdētāja Inta Savicka, Alunāna teātra aktieris, režisors un direktors Arvīds Matisons, līvbērznieks Alberts Mednis.
Ņemot vērā amatieru milzīgo atsaucību, iesniedzot darbus – varbūt viņus varēja iesaistīt vairāk, prāto Andris, piebilstot, ka defekts šajā gadījumā būtu uzskatāms par efektu: laiks ierobežo amatiera spēju manipulēt ar to, kas paliek kadrā un kas ne, tāpēc labs amatierfoto ir bezkaislīgāks, dokumentāli patiesāks.
Jelgavā gan bija arī vieta, kur Andris pats fotoaparāta slēdzi nospiedis tikai vienu reizi – un viss. Tie bija slimnīcas “Ģintermuiža” vārti, kas, viņaprāt, pietiekami daiļrunīgi stāsta visu par vietu, kurp tie ved. “Bija arī reize, kad fotografēju to, kā nebija sarakstā. No rīta pa ceļam uz Līvbērzi pamanījām pa šosejas malu braucot velosipēdistu, kas veda piekabi pilnu ar kabačiem. Skats, kāda jau pēc samērā nedaudz gadiem, iespējams, vairs nebūs. Apstājāmies un nofotografēju.”
Veicās: svētku nebija
Pēc bijušā ceha apmeklējuma fotogrāfs un asistents izstaigāja RAF augstceltni līdz pat jumtam, dažus stāvus zem spodrajām izremontētajām vadības telpām, apmierināti fiksējot skatu atjaunotnes vēl neskartā palielā istabā, kas reiz varēja būt bibliotēka, bet kuras grīdu tagad klāj vismaz metru biezs padomju tehnikas varenības liecību “kultūrslānis” – grāmatas, mikroautobusu rasējumi. Sava daļa uzmanības tiek arī ļaudīm, kas piedalās topošā tehnoloģiskā parka galvenās mājas atjaunošanā. Vēlāk Andris teiks – lai arī nezinot, kāpēc tieši viņš izvēlēts darbam Jelgavā, par vienu gan esot drošs: kolēģi akcijas rīkotāji, kas pazīst viņu kā fotogrāfu, nemūžam nesūtītu viņu bildēt dabasskatus. “Man svarīgs ir cilvēks vai, ja viņa nav kadrā, cilvēka klātbūtne – kā kūpoša kafijas tase vai iesēdēta iedobe sēdeklī.” Piektdienas pievakarē, kad bija jāfotografē Jelgavas pils, vislielāko diskomfortu sagādājis tas, ka lija un tuvumā neviena nebija.
Pēcpusdienā pēc RAF apmeklējuma dokumentētāju tandēms devās uz Jelgavas cietumu. Tur safotografēto autors lēš kā otru lielāko bilžu klāstu. Bet visbagātīgākais tapis Valgundes klosterī, par ko fotogrāfam arī ir īpaši siltas atmiņas. Klosterī viņi viesojās pat divreiz – no rīta un ap dienas vidu. “Mums sacīja – ak vai, būtu atbraukuši dieniņu agrāk, iznāktu pafotografēt svētkus! Bet es nodomāju – mums veicas,” stāsta Andris, atzīstot, viņš nepieder fotogrāfiem, kas vēlas, lai viņu objektīvam arvien ko inscenē – rāda ko īpašu. Vis-īpašāko un patiesāko vietas un cilvēku seju, viņaprāt, atklāj ikdiena, kur šķietami “nekas nenotiek”. Skaists kadrs varētu būt pusdienas gaismas šalts pa logu, vēl tagad ausīs skanot zvani (esot uzkāpuši arī tornī), bet lielāko uzmanību saistījuši pēc lūgšanas veicamie ikdienas darbi – vienkārši kā tomātu marinēšana.
Infrasarkano atsauču kolekcionārs
Publiski apskatāmi nule un pirms 20 gadiem notikušo akciju darbi kļūs pēc mēnešiem ilgas atlases, kad plānots izdot grāmatu, multivizuālo disku un rīkot izstādi. Tikai dažus publicētos iepriekšējās akcijas foto no Jelgavas un tās apkārtnes redzējis arī Andris un nenoliedz – tagad, kad akcija beigusies, tās aplūkot būtu divkārt interesanti – gan kā akcijas dalībniekam, gan arī tāpēc, ka viņa kaislība ir ceļot pa zemēm, ko ar Latviju vieno komunistiskas valsts iekārtas pieredze, un krāt turienes dzīvē vērojamas atsauces, kas, pēc fotogrāfa dziļākās pārliecības, īsti saprotama tikai tiem, kas paši dzīvojuši šajā iekārtā. Par to stāsta A.Kozlovska personālizstāde “Sociālisma pasaule. Infrasarkanā Kuba”, kas Latvijas Fotogrāfijas muzejā būs apskatāma no 12. septembra.
