Brīžiem jau kļūst smieklīgi noskatīties, kā notiek savdabīga «deķa vilkšana» uz visām pusēm ap lielajiem kultūras projektiem – Latvijas Nacionālās bibliotēkas un Rīgas koncertzāles celtniecību.
Brīžiem jau kļūst smieklīgi noskatīties, kā notiek savdabīga “deķa vilkšana” uz visām pusēm ap lielajiem kultūras projektiem – Latvijas Nacionālās bibliotēkas un Rīgas koncertzāles celtniecību. Pēc Valsts prezidenta Valda Zatlera izteikumiem par “Gaismas pils” projekta apturēšanu kā iespējamo soli inflācijas piebremzēšanai kultūras ministre Helēna Demakova sita galdā savu vāro dūri un ātri vien ar milzīgu dokumentu paku azotē devās Latvijas pirmajai amatpersonai skaidrot bibliotēkas būvniecības nepieciešamību.
Abi ķildnieki plašsaziņas līdzekļu pārstāvjiem gan pēc tam taisnojās, ka nekādu nesaskaņu nav bijis, vienīgi radusies interešu sadursme, tajā pašā laikā kultūras stūrētāja mulsi skaidroja, ka bez “biezāka” vārda šoreiz nevarējis iztikt, bet nu prezidents esot apskaidrots un nekas vairs netraucēšot īstenot bibliotēkas projektu. Vismaz līdz nākamajai kāda valstsvīra skeptiskai galvas šūpošanai un izteikumiem par “jostas savilkšanu”.
Jo lielāka plēšanās notiek ap abiem minētajiem kultūras objektiem, jo vairāk sarūk cerības, ka kādu izdosies ieraudzīt reālā apveidā, ne tikai kā būvniecības skici. Kāds brīnums, ja jau apķēpātā “Gaismas pils” veidola pārtapšanu taustāmā lietā uzraudzīt neviens nevēlas – divus mēnešus pirms ieplānotās celtniecības nav pieteicies neviens būvuzraugs, kas būtu gatavs parūpēties, lai stikla kalns taptu atbilstīgs izstrādātajām skicēm. Gan jau pēc diviem mēnešiem atklāsies atkal jaunas problēmas, kas neļaus darbus sākt paredzētajā laikā. Kaut vai sasalusi zeme, kas novembrī mūsu klimatiskajā joslā būtu ierasta parādība. Saprotams, ir arī iespēja to atkausēt, kā steidzamos projektos tiek darīts, vienīgi tas jau tā miljonos mērāmās izmaksas palielinās vēl vairāk, ļaujot par kādu saujiņu dziļāk iegrābties nodokļu maksātāju kabatā.
Kamēr galvaspilsētas grāmatmīļi cer uz “Gaismas pils” parādīšanos Daugavas krastā, tepat Jelgavā lasīt gribētāji raitā solī var doties uz kādu no vietējām grāmatu krātuvēm. Vienīgi arī to tēls ir tāds paplucis – par ēku “vēderā” paslēpto gan sakāms daudz laba, bet āriene uz godalgotu vietu skaistumkonkursā pretendēt nevarētu. Tiesa, pēc 23 gadu bezcerīgas lūkošanās zvaigznēs Jelgavas Zinātniskajai bibliotēkai šogad ar pašvaldības atbalstu izdevies padarīt mīlīgākas lasītavas un vēl citas telpas, bet Domes nākotnes vīzijās iekļautā Jelgavas “Gaismas pils” diez vai būs gatava tai paredzētajā laikā līdz 2013. gadam.
Nav pat skaidrības, kur tai varētu atrast kādu zemes pleķi, jo pilsētas centrā viss jau sadalīts pa tādiem maziem ielāpiem, ka uz tiem knapi būs iespējams uzlikt pārdesmit grāmatu, par gudrību templi nemaz nerunājot. Ak, jā, vēl jau ir lauki, kur izvietota Jelgavas Cukurfabrika, un hektāri, kas ir dažu pilsētas uzņēmēju īpašumā. Pēdējie “labsirdīgi” varētu kaut ko iznomāt bibliotēkas cēlājiem, sevišķi, ņemot vērā faktu, ka pašiem savulaik īpašumu izdevies no pašvaldības iegūt par “pankūku” vai iztapīgu muguras locīšanu vajadzīgo cilvēku priekšā.
Neizskatās, ka mūsu pilsētā ar būvdarbiem varētu veikties labāk nekā Rīgā. Uzvaras parka gadiem ilgā “marinēšana” ir tam uzskatāms piemērs. Nemaz nerunājot par to, ka ar šīs 1400 apmeklētājiem paredzētās atpūtas vietas iekārtošanu pilsētā ar vairāk nekā 66 tūkstošiem iedzīvotāju tik un tā būs “par īsu”. Acīmredzot pārvaldes “kungi” ar “optimismu” raugās uz Jelgavas iedzīvotāju vēlmi pēc kultūras, kārtējo reizi apstiprinot domu, ka neesam nekas vairāk kā Rīgas “guļamvagons”.
