Saeimas valdošais vairākums konceptuāli atbalstījis grozījumus likumā «Par valsts budžetu 2007.gadam», ar kuriem it kā plānots panākt bezdeficīta budžetu šī gada beigās.
Vēl pirms tam valdībā tika apspriests arī nākamā gada budžeta projekts un nonākts pie secinājuma, ka tas būs nevis vienkārši bezdeficīta, bet ar 0,2% pārpalikumu. No šiem paziņojumiem vajadzētu secināt, ka valsts finansēs beidzot ieviesta kārtība, taču patiesība diemžēl ir tāda, ka par budžeta jomu atbildīgie valdības ministri jau kuro reizi savu nespēju un negribēšanu sakārtot finanses risina uz sociāli visneaizsargātākās iedzīvotāju daļas – pensionāru, invalīdu un citu sociālo pabalstu saņēmēju rēķina.Šeit jāpaskaidro, ka valsts budžets sastāv no divām daļām – pamatbudžeta, kurā ietilpst visu ministriju un iestāžu tēriņi, kā arī sociālā budžeta, kas paredzēts pensiju un dažādu pabalstu izmaksai, pie kam Latvijas iedzīvotāji tā dēvēto sociālo nodokli maksā tieši ar šādu mērķi. Ja runājam par grozījumiem šā gada budžetā, tad valdība paredzējusi, ka pamatbudžetā paliks 322 miljonu latu iztrūkums, savukārt sociālajā budžetā – 322 miljonu latu pārpalikums. Saskaitot abus budžetus kopā, iznāk, ka mums ir ļoti praktiska un saimnieciska valdība, kura varēs ziņot Briselei par saviem panākumiem finanšu jomā.Šis nav pirmais gadījums, kad valdības un tās veidojošo partiju finansiālā impotence tiek maskēta šādā veidā. A.Kalvītis tikai pārņem sava partijas biedra A.Šķēles uzsākto praksi budžeta problēmas risināt uz pensionāru rēķina. Savulaik tieši A.Šķēles valdība lāpīja pašas izsaimniekoto budžetu, atņemot strādājošiem pensionāriem viņu nopelnītās pensijas – šo lēmumu vēlāk anulēja Satversmes tiesa. Tā kā šī taciņa Tautas partijai jau ir iestaigāta.Arī 2006.gadā sociālajā budžetā bija 182 miljonu latu liels pārpalikums, ar kuru tika mazināts milzu iztrūkums pamatbudžetā – tā vietā, lai šos līdzekļus saņemtu cilvēki, kam tie pienākas. Faktiski veidojot miljoniem lielu pārpalikumu sociālajā budžetā, A.Kalvīša valdība mākslīgi bloķē iespēju būtiski paaugstināt pensijas un sociālos pabalstus. Šādu pieeju nav iespējams nodēvēt citādi kā par laupīšanu, it īpaši ņemot vērā faktu, ka vidējā pensija ievērojami atpaliek no iztikas minimuma. Amorāla ir arī Labklājības ministres D.Staķes klusēšana brīdī, kad viņas atbildībā esošais sociālais budžets tiek novirzīts pavisam citiem mērķiem, nevis pensiju paaugstināšanai.Teorētiski varētu pieņemt, ka Latvijā valdības neprofesionalitātes dēļ iestājušies grūti laiki, tādēļ nepieciešams mobilizēt visus resursus, katram nāksies kaut ko pieciest, no kaut kā atteikties, utt., jo galu galā katrai valstij esot tāda valdība, kādu tā ir pelnījusi – valdības izveide ir vēlēšanu iznākums. Tomēr praksē izrādās, ka neviena ministrija vai valsts iestāde ne no kā atteikties negrasās un pat nemēģinās ierobežot tēriņus un samazināt bāzes izdevumus. Kā jau minēts, tas pats gaidāms arī nākamgad, jo A. Kalvīša valdība nolēmusi turpināt šādu politiku.Mana nostāja viennozīmīgi ir tāda, ka sociālā budžeta līdzekļi jānovirza to pamatmērķim – šā brīža apstākļos tik ļoti nepieciešamajai pensiju un pabalstu paaugstināšanai. Jo īpaši tādēļ, ka pieaugošais pārpalikums sociālajā budžetā atļauj to darīt. Savukārt valsts makroekonomisko problēmu risinājumam jābūt stingrai, valsts pamatbudžetu ierobežojošai fiskālajai politikai, tātad – visuministriju un budžeta iestāžu tēriņu ierobežošanai un kontrolei. Tieši tādam, nevis uz pensionāru rēķina veidotam ir jābūt bezdeficīta budžetam.
