Pagājušās nedēļas raidījums «Kas notiek Latvijā?» perfekti parādīja, ka vismaz vienā jomā politiķi nav spējīgi mainīties. Proti, «morālā atbildība» par pieņemtajiem lēmumiem un rīcību viņos neeksistē kā jēdziens, kur nu vēl refleksu līmenī.
Pagājušās nedēļas raidījums “Kas notiek Latvijā?” perfekti parādīja, ka vismaz vienā jomā politiķi nav spējīgi mainīties. Proti, “morālā atbildība” par pieņemtajiem lēmumiem un rīcību viņos neeksistē kā jēdziens, kur nu vēl refleksu līmenī. Šoreiz raidījumā to lieliski demonstrēja “zaļo zemnieku” pārstāvis ārsts narkologs Saeimas deputāts Jānis Strazdiņš.
Noskanot skaļajam skandāliņam pēc grāmatas “Tiesāšanās kā ķēķis” iznākšanas, bija vismaz cerība, ka diskusija par tēmu “Kas notiek, juristi?” raisīs arī nākamo – “Kas notiek, politiķi?”. Neko neraisīs. Politiķi līdz pat Augstākās tiesas Senāta lēmumam joprojām gatavi gaidīt, un tikai tad viņiem kļūs skaidrs – jā, sastrādāts kaut kas krimināls. Ja zaudēts jebkuram normālam cilvēkam tik nozīmīgais jēdziens “reputācija”, var mierīgi likt “klapes uz ausīm” un kā krišnaīts skaitīt mantru: “Pagaidīsim līdz nākamajām vēlēšanām, un tad jau tauta pati pateiks savu viedokli.” Bet līdz tam turpināsim šķetināt ļaundaru sapītos sazvērestības tīklus. Izrādās, viņi, politiķu kaprači, gaida liktenīgās piektdienas un garās brīvdienas, lai tikai sariebtu konkurentiem.
Iespējams, nojausma par politisko atbildību, reputāciju un ētiku parādīsies līdz ar “stipendiātu lietas” noskaidrošanos. Tajā pašā laikā ticības tam nav. Tā nenotiek, ka pēkšņi sāktu darboties kāds orgāns, kas vispār neeksistē vai arī izžuvis kā veca piepe. Turpināsim mest pret sienu zirņus, bet tie lēks atpakaļ un grabēdami ripos renstelēs?
