Runājot par kādu pāri, paziņa pēkšņi ieteicās: «Nez kurš no viņiem ir neauglīgs. Nu jau piecus gadus precējušies, bet bērnu nav.».
Runājot par kādu pāri, paziņa pēkšņi ieteicās: “Nez kurš no viņiem ir neauglīgs. Nu jau piecus gadus precējušies, bet bērnu nav.” Varbūt tiešām agrāk pieteicās vairāk mazuļu un tas bija vienkāršāk, bet, iespējams, ne vienmēr visu nosaka tikai medicīniski definējamas lietas.
Palīdz svara “pamētāšana”
Kad Initai bija 24 gadi, mīlošs vīrs un stabila dzīve, viņa pamanīja, ka grūtniecība tomēr neiestājas. Ginekoloģe teikusi, ka četri mēneši ir pārāk īss laiks, lai sāktu uztraukties. Citi mēģinot tikt pie bērna gadu divus. Ja tad nesanāks, veiks analīzes un kaut ko darīs.
“Ar ginekoloģi neko daudz nerunāju – nevarēju atrast kopēju valodu. Zināju, tiklīdz palikšu stāvoklī, meklēšu citu. Aizgāju pie viņas nejaušības dēļ un uzreiz sapratu, ka man nepatīk, ja ārstē ar kūpošām svecēm un tekošu ūdeni. Pēc ārstiem nekad nav bijusi vajadzība,” tā jaunā sieviete.
Intereses vadīta, Inita pievērsusies svara vērošanai – viņas augums ir metrs 78 centimetri, un tobrīd svērusi 100 kilogramu. “Pirms kāzām biju slaida. Bet, sākot kopdzīvi, pēc darba pulksten sešos vakarā vienmēr gaidīja vakariņas. Vīrs ir pavārs. Mīļojot savu sievu, bija pagatavots pirmais, otrais un saldais ēdiens. Iepriekš steigas un skriešanu dēļ varēju kādu reizi pat nepaēst, bet tagad svars auga.”
Pēc mēneša un dažiem nomestiem kilogramiem pieteicies bērniņš. “Varbūt tā ir sakritība, bet grupā ar vadītāju runājām, ka palielināts svars tiešām spēj sagādāt problēmas. Vēlāk uzzināju – iespējams, šķērslis bija arī tas, ka man ir negatīvs rēzus, bet vīram pozitīvs.”
Palikusi stāvoklī, Inita zvanīja uz slimnīcu un sacīja: “Esmu stāvoklī, man vajag ginekologu.” Tur atbildēja, ka ātrāk vajadzēja domāt, un nejauši ieteica Ritu Zarembinu. “Dievīga daktere. Viņas dēļ krītu un ceļos,” atzīst Inita.
Pārmet speķa ēšanu
“Vēroju svaru līdz grūtniecības septītajam astotajam mēnesim, pēc tam kaut kā palika sarežģīti iedzert divus litrus ūdens. Līdz tam nebija ne tūskas, nekā. Tās radās pēdējā mēnesī pašas vainas dēļ – bija arbūzu laiks, un ēdu piecus kilogramus dienā. Svars palika nemainīgs – bērniņš pieņēmās svarā uz mana rēķina. Tomēr slimnīcā pirms dzemdībām bija attieksme, it kā es mājās speķi vien ēstu. Izteicās – kā jūs domājat dzemdēt? Kāpēc gan es nevarētu, ja reiz esmu apaļa? Dzemdības bija ātras, normālas, četrās stundās dēls piedzima 3,6, nevis četrus vai četrarpus kilogramu smags.” Pēc bērna nākšanas pasaulē Inita no svara vērošanas programmas pamazām “atgājusi” – barojot ar krūti, nevar ēst ābolus, kāpostus.
Kad pēc diviem gadiem gribējuši otru bērnu, Initai jau bija 125 kilogrami. “Nevaru iedomāties, ka vīrs pārmestu man par svaru. Tad jau laulība nevar pastāvēt, ja otru nepieņem. Es viņu arī pieņemu tādu, kāds viņš ir.”
Pirmo grūtniecību svara samazināšana sekmējusi nejauši, bet, plānojot otro, daktere Zarembina piedāvājusi – “pamētāsim svaru”. Viens un tas pats saražoto hormonu daudzums rada dažādas sekas tieviem un resniem. Tauku rezervei jābūt, lai tiem būtu, kur izšķīst, bet ne tik ļoti, lai pazustu pavisam.
Domāto divu gadu starpības vietā lielajam brālim ar mazo māsu sanāca trīsarpus. Šoreiz, lai iestātos grūtniecība, bija jānomet “padsmit” kilogramu. “Rados ir pāris, kas plānoja bērna ieņemšanu konkrētā datumā, lai noteiktā laikā piedzimtu. Viņiem tā arī sanāca, mums ne.”
Inita svaru vērojusi piecas reizes, jo “dzīve met dažādus izaicinājumus”. Tagad viņa to dara ar domu par vispārējo veselību, ne lieko kilogramu vai vēl vienas grūtniecības dēļ.
“Svaru vēro ne tikai korpulenti cilvēki – tas bija pirms vairākiem gadiem. Tagad to dara, lai ievērotu pareizu dzīvesveidu, uzturu. Citi cīnās par trim kilogramiem. Man iesaka, lai pamudinu arī vīru, bet uzskatu, ka nevienam neko nevajag uzspiest. Kam traucē, tas rīkojas. Man traucē, es vēroju. Tas vairāk gan profilakses dēļ, ir lietas, kas mudina aizdomāties – redzu, kādas veselības problēmas
vēlāk var sagādāt liekie kilogrami. Ir kundzes, kas nāk vērot svaru tikai tāpēc, ka dakteris pateicis – nometiet svaru, un tikai tad ar jums runāšu. Ķirurgi ar apaļiem cilvēkiem vairs nekontaktējas.”
Visu cilvēks nevar
“Tajā laikā, kad dēls tomēr pieteicās, diezgan lustīgs atnāca divtūkstošais gads. Pēc tam domāju, ak vai, ko tik bērns neizjuta, kad mamma plosījās,” atceras Inita. Mierinājusi sevi ar domu, ka cilvēks nevar visu izkontrolēt. Paziņu vidū ir pāris, kas visu apzinīgi plānojis un rīkojies saskaņā ar “lielu grāmatu” pat vairākus mēnešus pirms bērna ieņemšanas. “Nezinu, kas tā bija par grāmatu, abi ievēroja dažādus norādījumus, bet bērniņš nomira otrajā mēnesī mammas vēderā. Neviens dakteris nemācēja paskaidrot, kāpēc tā notika.” Iespējams, tas esot tāpat kā ar sintētiskajiem vitamīniem – kas tic, tam palīdz. Inita netic un saviem bērniem par labākiem atzīst pašu audzētus burkānus un ķiplokus.
“Bībelē teikts, ka bērni ir Dieva dāvana, Dieva žēlastība,” atgādina pediatre un neonatoloģe Dace Dzene, piebilstot, ka varbūt kā ārste nemaz nedrīkstot tā sacīt. Viņas dēls un vedekla pēc bērna tiekušies trīs gadus. Pārjautājot, vai rakstā drīkst pieminēt viņu ģimeni, abi piekrita. “Tas ir Dieva brīnums un noteikti jāpiemin,” sacīja dakteres Dzenes vedekla Evita.
“Jo vairāk gribēja, jo lielākas problēmas. Dzēra dažādus medikamentus, dārgas hormonu zāles, nopietni ārstējās, vedekliņa ļoti gribēja un pārdzīvoja. Sāka pat domāt par mākslīgo apaugļošanu. Teicu – ja nav žēl naudas, varat to darīt. Es paļāvos uz Dievu, jo man bija apsolījums – bērns būs, turklāt dēls,” apliecina D.Dzene. Ārsti baidījušies viņiem kaut ko solīt, jo Evitai atklātas lupus šūnas – sarkanā vilkēde ir sistēmas saslimšana, kad grūtniecība gandrīz nevar iestāties.
Dēls ar vedeklu arī ir kristieši un vienu brīdi atstāja visu Dieva ziņā. Vedekla teikusi: “Atmetu ar roku, kā būs, tā būs. Lai Dievs dara.” Un viņš ģimeni svētījis ar dēlu. Pirmdzimtais nosaukts par Danielu, kas tulkojumā nozīmējot “Dieva dāvana”. Lai arī piedzimis priekšlaicīgi, tagad – gada un divu mēnešu vecumā – puisēns attīstībā jau panācis savus vienaudžus.
Ticība grūtnieces kleitai
No savas ārstes prakses D.Dzene atceras kādu aizputnieci, kura dikti vēlējusies adoptēt bērniņu un arvien jautājusi, vai bērnu nodaļā nav kāds atstāts. Lai gan bijusi veiksmīga kopdzīve, viņai ar vīru bērni ilgi nav pieteikušies. “Pienāca laiks, un Dievs svētīja gan ar skaistu meitu, gan vēlāk ar dēlu. Brīžiem domāju, nez kā būtu, ja toreiz kādu adoptētu.”
Ārste spriež, ka problēmu var vērtēt gan no garīgā, gan psiholoģiskā viedokļa. “Svarīgi, kādu iemeslu dēļ pāris vai sieviete mazuli vēlas. Iespējams, bērns nenāk, jo nav īstais iemesls. Nereti tracina radi ar saviem jautājumiem – nu, kad jums būs mazulis, kāpēc vēl nav? Varbūt sieviete grib ar bērna palīdzību pašapliecināties – viņš nav instruments problēmu risināšanai. Lielāka nozīme ir ticībai, nevis prāta aprēķiniem. Tā ir stipra paļaušanās uz neredzamām lietām.”
Ginekoloģe Rasma Vītola piekrīt, ka “nevajag tik daudz ar smadzenēm, garoza jāatslēdz, jo baudas un bērnu radīšana saistīta ar zemgarozu”. Smadzeņu garoza – tā ir prāta, cilvēka racionālo apsvērumu joma, bet zemgarozas pārziņā ir zemapziņas, dabas procesi. Jo dabiskāk cilvēks raugās uz pasauli un mazāk cenšas to ietekmēt un kontrolēt, jo mazāk problēmu ieņemt bērnu.
Mediķu vidū savulaik klīda stāsts par dvīņiem, kuriem īstās dzimšanas dienas bijušas gandrīz ar gada starplaiku. Sieviete adoptējusi zīdaini, bet drīz pēc tam palikusi stāvoklī. Vienkāršākai papīru būšanai abi noformēti kā dvīņi.
“Garozas atslēgšanai”, nevis mistisku spēku pamodināšanai domāts arī sens ticējums, ka sievietei, kura netiek pie bērna, vajag pastaigāt grūtnieces kleitā.
***
– Bērni ir dzīves turpinājums; koncentrācija uz dzīvi un vēlmēm, agresija var izraisīt neauglību. Tā ir greizsirdības tēma, aizvainojums uz tuviniekiem, nevēlēšanās dzīvot, kad norisinās vēlmju sabrukums vai mīļotā cilvēka nodevība. Jo vairāk mēs baidāmies par savu dzīvi, jo vairāk sapņojam par laimīgu nākotni, jo sāpīgāk uztveram dzīves radītos triecienus, mūsu vēlmju sabrukumu, jo mazāk esam iemācījušies piedot tuvajiem cilvēkiem, jo niecīgākas izredzes tikt pie bērniem.
– Tas, kurš steidzas, grib ātrāk apmierināt savu vēlmi – viņš dzen laiku, un tā jau ir agresija. Vēlme kļūst par mērķi. Sākas drudžaina dzīšanās no vienas vēlmes pie citas. Cilvēks kļūst greizsirdīgāks un viegli aizvainojams. Viņam, piemēram, negaidīti atklāj neauglību. Bet vienīgais trūkums ir tas, ka viņš vienmēr steidzas.
– Tā kā bērns rodas ne vēlmju labad, bet no mīlestības, sievietei jābūt paradumam atdot mīlestību un enerģiju, lai mazulis parādītos šajā pasaulē. Greizsirdība, apvainošanās, aizraušanās ar seksuālām vēlmēm, pārēšanās palielina patērnieciskumu un atņem enerģiju, kas nepieciešama bērnu radīšanai.
– Jo augstāks sievietes intelekta līmenis, jo spēcīgāka viņas griba, stiprāks raksturs, jo mazākas viņas iespējas tikt pie veseliem bērniem. Tādas sievietes nemāk piedot, neprot tikt galā ar sajūtu, ka viņas ir pārākas par vīriešiem, un mīlestību saglabāt grūtāk.
No S.Lazareva “Karmas diagnostikas”, publicēts pēc tulkojuma www.calis.lv
