Mūsdienu sadzīve vairs nav iedomājama bez auto. Par spīti lielajai naudas tērēšanai un nervu bendēšanai, tiesības cenšas iegūt gan astoņpadsmitgadīgi jaunieši, gan sirmi kungi un dāmas.
Mūsdienu sadzīve vairs nav iedomājama bez auto. Par spīti lielajai naudas tērēšanai un nervu bendēšanai, tiesības cenšas iegūt gan astoņpadsmitgadīgi jaunieši, gan sirmi kungi un dāmas. Šajā “biznesā” visu apzināto mūžu pavadījusi SIA “K.Ustupa autoskola” direktora vietniece Daiga Stabliniece.
“Savā profesijā neesmu strādājusi nevienu dienu!” smej Daiga, stāstot par iegūto pārtikas tehnologa diplomu. “Agrāk cepu lielas divstāvīgas tortes. Tagad tas iznāk reti, jo darbs paņem daudz laika,” viņa turpina. Nav nekāds brīnums – augstskolas papīri nomainīti pret divām vērtīgām apliecībām, kas ļauj iet tēva Kārļa Ustupa pēdās un daudzus simtus iepazīstināt ar auto vadīšanas māku. “Vēl autoskolā lasu lekcijas, jāpastrādā ar tiem, kam nedaudz pietrūkst līdz eksāmenam, un arī dejoju kolektīvā “Laipa”,” stāsta Daiga. Dzīvi bez sava darba viņa nevar iedomāties, jo tas kļuvis par sirdslietu.
Toreiz valdīja pamatīgums
“Tēvs par braukšanas instruktoru sāka strādāt 1963. gadā. Toreiz autoskola atradās Aviācijas ielā, bet 1972. gada vēlā rudenī pārcēlās uz Bemberiem un skaitījās profesionāla, jo galvenokārt sagatavoja kravas mašīnu un autobusu vadītājus, bet varēja iegūt arī vieglā automobiļa šofera tiesības. Skola, kuras priekšniecība atradās Rīgā un filiāles pa visu Latviju, bija liela.
Ar laiku tēvs autoskolā kā pasniedzējs sāka lasīt arī lekcijas. Saimniecība pamatīga un, kas labi, – daudz praktisko nodarbību. Speciālos korpusos un boksos kursanti skrūvēja motorus un iepazinās ar visu dzīvē nepieciešamo. Tagad pasaka – kam man tas, ja uz servisu var aizdzīt!
Tēvu 1985. gadā iecēla par autoskolas Jelgavas filiāles direktoru. Kad nāca skates, ko tur liegties, pulēja visas maliņas, bet retu reizi neiekļuvām trijniekā. Skola ļoti bieži ieguva pirmās vietas. Vērtēja gan mācības, gan vizuālo noformējumu. Bemberos bija ļoti liels noasfaltēts laukums. Estakāde jeb kalniņš tāds, ka, apstājoties slīpumā, nevarēja pāri degunam lejā redzēt, vajadzēja garāžā iebraukt, pat luksofori bija. Es tajā visā uzaugu. Nesaku, ka tagad ir slikti. Vienkārši tad bija pamatīgums.
Neskatījās, ka Ustupa meita
Pati iemācījos braukt tajā pašā mīļajā Bemberu laukumā, kad vēl nebija astoņpadsmit gadu. Vakaros tēvs vadīja nodarbības, mani aizveda uz laukumu, parādīja, kas un kā darāms, teica, lai braucu, bet pats aizgāja uz lekcijām. “Ja kas, spied tikai bremzes,” viņš sacīja, bet es padomāju – būtu kaut blakus pasēdējis! Tā tur braukājos, un ar laiku sāka kaut kā apnikt. Tad tēvs aizveda mani uz pilsētu. Tajos laikos satiksme nebija tik liela, bet, braucot pa tagadējo Lielo ielu, mugura slapja!
Lai dabūtu tiesības, vajadzēja mācīties sešus mēnešus. Es uzreiz kārtoju B (vieglo) un C (kravas automobiļu) kategorijas apliecību. Pati sacīju, ka gribu, tēvs neko neuzspieda.
Skolas eksāmens bija ļoti pamatīgs. No Rīgas brauca speciāla komisija, un visa grupa kopā kārtoja pārbaudījumus teorijā un braukšanā. Ja kādā izkrita, nācās gaidīt, kad liks nākamā grupa un atkal ieradīsies komisija. Sākumā telpā iesauca noteiktu skaitu cilvēku un rakstiski bija jāatbild uz teorētiskajiem jautājumiem. Pirms braukšanas uz pilsētu vajadzēja doties laukumā – iestūrēt garāžā, apgriezties un sākt no slīpuma – atpakaļ nemaz nedrīkstēja atripot. Atpakaļgaitā varēja skatīties tikai spoguļos, un vieta, kur jāiebrauc, atbilstoši automašīnas gabarītiem bija speciāli noasfaltēta un ierobežota ar betona apmalītēm – uzreiz manīja, ja uz tām trāpa. Laukumā braucām vieni paši – komisija stāvēja malā un skatījās.
Atceros, kad liku uz smago, mums bija tādi autobusiņi KAVZ 685, ar ko arī mācījos. Eksāmenā ierados sapucējusies – mugurā vestīte, velveta svārciņi ar šķēlumu. Kad braucu kalniņā, sapratu, ka pedāļi jāspiež kārtīgi un nevaru novilkt rokas bremzi – svārki traucē. Tā kā mani neviens neredzēja, brunčus pašāvu uz augšu un bremzi ar abām rokām noturēju. Nekāda vaina! Ar vieglo automašīnu gāja daudz labāk. Nebija tā, ka – tu Ustupa meita, tev jau ieskaitīs!
Valsts eksāmens bija ļoti līdzīgs. Autoinspekcijas kvalifikācijas nodaļa atradās tepat Skolotāju ielā. Arī tā ieradās autoskolā, kur atkal noritēja visi pārbaudījumi. Tiesības ar ierakstu “Stājas spēkā līdz ar pilngadību” ieguvu 1985. gada martā – mēnesi pirms 18 gadu jubilejas.
Kārtība, kad visai grupai bija jādodas uz Ceļu satiksmes drošības direkciju (CSDD), tika iedibināta pēc neatkarības atgūšanas. Katrai autoskolai eksāmenu kārtošanai bija savs noteikts datums. Tagad, ja cilvēks gatavs, vairs nekas nav jāgaida. Varbūt tas ir arī pluss.
Iemāci sievai braukt garāžā!
Skolā par sekretāri uz pusslodzi sāku strādāt 1993. gadā, kad tās nosaukums bija pašvaldības uzņēmums “Jelgavas autoskola”. Pēc privatizācijas par SIA kļuvām 1996. gadā.
Sākumā mums vēl bija lielais laukums. Atnāk kāds paziņa un lūdz: “Sievai neveicas iebraukt garāžā, pamācīsi?” Vai man grūti – gāju un mācīju. Tā vēl kāds palūdza un vēl, līdz prasīju tēvam, vai nevaru strādāt par instruktori. Sākām interesēties par kursiem, bet pārmaiņu laikos – 1994. gadā – tādu nebija, taču braukšanas stāžs pietiekams, neviens nevarēja “piesieties”.
Instruktora apliecību ieguvu tikai 1995. gada beigās. Kārtojām teoriju un braukšanu. Eksāmenā pie stūres sēdēja pats instruktors, komisija aizmugurē, bet es blakus. Šoferis tēloja kursantu un taisīja visādus gājienus – pārkāpa noteikumus, rāva stūri pa kreisi, brauca pretim, bet man bija jālabo kļūdas. Nākamā gada februārī nokārtoju arī teorijas pasniedzēja eksāmenu. Bija nopietni – nācās aizstāvēt kursa darbu. Es to gatavoju par ceļu satiksmes regulēšanu.
Eksāmena dienā telpā gājām pa vienam. Kad iekšā vajadzēja doties man, iznāca kāds kungs, kuram bija daudz lielāka pieredze, un paziņoja, ka izkritis. Tas bija tāds šoks – domāju, ko man vispār tur darīt! Tagad kauns – pirmais jautājums: ko nozīmē papildzīmīte “Strādā auto evakuators”? Es nezinu! No uztraukuma viss aizmirsies. Taču komisijā darbojās pasniedzējs, kas mani uzmundrināja, un prasīto nobēru kā pupas. Cik gan ļoti svarīga ir pareiza attieksme pret cilvēku!
Pieprasījums ir ļoti liels
Mūsu autoskolā pamatdarbā ir pieci braukšanas instruktori, bet daudzi piestrādā kā individuālie darba ņēmēji. Pieprasījums apgūt autovadīšanu ir ļoti liels. Diemžēl instruktori no autoskolām atdalīti. Dažās pat ir tā, ka izmāca teoriju, bet pašam jāmeklē, pie kā apgūt braukšanu. Tā viņi nāk un interesējas pie mūsu instruktoriem, solot maksāt vairāk, kas arī ir viens no iemesliem, kāpēc ceļas cenas.
Negribu nevienu apvainot, bet būtu labi, ja instruktori, kas strādā individuāli, aizietu pie pieredzējušākiem un paskatītos. Nav tā, ka šie darba ņēmēji nemācētu strādāt, taču katrā arodā ir savi knifi un nianses. Mēs zinām šīs precizitātes.
Jelgavā ir daudz labu instruktoru, taču lielajai cilvēku masai nepietiek. Kursanti nāk ļoti kuplā skaitā – bez vecuma un dzimuma ierobežojuma. Izmaksas autoskolās puslīdz visur vienādas, taču jārēķinās, ka visvairāk naudas aizies par braukšanu. Ja vien cilvēks nav ģēnijs, neiespējami iemācīties vadīt auto 14 stundās.
* * *
Katrā darbā ir savi plusi un mīnusi, taču viegli strādāt, pateicoties cilvēkiem, kas ir man apkārt un uz kuriem varu paļauties, ka atbalstīs un palīdzēs neatkarīgi no darba laika. Tāda ir mana komanda.
Tomēr vislielākā pateicība pienākas vīram Leonam, ar kuru kopā nodzīvots 20 gadu. Viņš ne reizi man nav pārmetis par darbu. Varu strādāt!
***
Kā kļūt par instruktoru
CSN pasniedzēju un braukšanas apmācības instruktoru kvalifikācijas iegūšanu reglamentē 2005. gada 15. februāra Ministru kabineta noteikumi nr.131 “Noteikumi par prasībām mācību iestādēm un speciālistiem, kas sagatavo transportlīdzekļu vadītājus, un transportlīdzekļu vadītāju sagatavošanas programmām”.
Lai iegūtu pasniedzēja un instruktora kvalifikāciju, tiek piedāvātas mācības dienas un vakara grupās. To ilgums dienas grupā ir pusotrs mēnesis, bet vakara – divi. Nodarbības notiek katru darba dienu – dienas grupā no pulksten 9 līdz 16, vakara – no pulksten 18 līdz 22.
Mācību laikā jāapgūst Ceļu satiksmes noteikumi, ceļu satiksmes drošība, transportlīdzekļu vadītāju apmācības metodika, praktiskā pedagoģija šoferu apmācībā, instruktoru pretendentiem braukšanas nodarbības un citas tēmas.
Mācību laikā periodiski notiek zināšanu pārbaudes par apgūto. Līdz to beigām jāizstrādā kursa darbs par ceļu satiksmes drošības tēmām. Mācību noslēgumā persona aizstāv to, nokārto ieskaiti un tiek pielaista pie valsts eksāmena. Tas notiek CSDD un sastāv no teorētiskās un praktiskās daļas.
Sīkāku informāciju (par iespējamo mācību sākumu, pierakstīšanos grupās, kursu izmaksām) var saņemt pa tālruni 7025707.
No CSDD interneta mājas lapas
