Kā liecina tikko apkopotie dati, inflācija turpina grauzties Latvijas ekonomikā gluži kā neapstādināms laika zobs, kas neizbēgami atstāj savas nedaiļās rūsas pēdas uz skaisti nopulētā tautsaimniecības metāla.
Kā liecina tikko apkopotie dati, inflācija turpina grauzties Latvijas ekonomikā gluži kā neapstādināms laika zobs, kas neizbēgami atstāj savas nedaiļās rūsas pēdas uz skaisti nopulētā tautsaimniecības metāla. Minētā rādītāja pēdējo mēnešu kāpumi, varas bazūnētais “ekonomikas tārpa” bremzēšanas plāns, baņķieru atzinumi un uzņēmēju pārmetumi tagad šķiet kā daudzpusīga pingponga partija, ko pusdienas pārtraukumā starp zupas šķīvjiem izspēlē visas procesā iesaistītās puses.
Palaižot tautās skaļi reklamēto inflācijas apkarošanas plānu, valdība, iespējams, cerēja, ka nu ir laiks iet dusēt uz lauriem un tālākie mistiski labvēlīgie nosacījumi īstenosies paši no sevis. Tomēr minētais plāns nekļuva par brīnumu nūjiņu. Ja nu vienīgi par mazītiņu un grabošu ventilatoru pārkarsētā nekustamo īpašumu un kreditēšanas tirgus veldzēšanai. Redzot “vērienīgā” plāna īstenošanas pieticīgos rezultātus, izpildvarai nekas cits neatlika, kā apelēt pie ekonomiski patriotiskajām pilsoņu jūtām un uzburt kārtējo čiku, mēģinot pārliecināt tērēt nemudināmos ļautiņus pievērsties uzkrāšanai un kārdinot ar labklājības nirvānu, ko dos ieguldīto līdzekļu nestie augļi.
Tomēr nez kādēļ šķiet, ka šādai pieejai ir pārāk vienpusējs raksturs un tā atgādina neveiksmīgus centienus ieliet traukā ūdeni, neatgriežot krānu un vēl lamājot ūdensvada meistarus. Augstie kundziņi satraucas par iedzīvotāju vēlmi celt dzīves kvalitāti, ko zināmai daļai ļauj ienākumi un “palīdz” banku teicami īstenotās kredītu lamatās vilināšanas aktivitātes, kas komerciālajā telpā dēvētas par reklāmām. Tajā pašā laikā vistas aklumā var izlikties neredzam, no kurienes vēl aug itin pamatīga inflācijas “kāja” un kurā punktā meklējams ar asu cirvi cērtamais inflācijas Gordija mezgls. Savādi, ka ne mazākais pīkstiens netiek izdvests par administratīvo cenu augstlēcienu vairākas reizes gadā, bez mazākajiem iebildumiem notiek klanīšanās eirobirokrātu uzspiestajām direktīvām par akcīzes nodokļa palielināšanu degvielai, kas no arktiskā inflācijas kalna noripinās kārtējo sniega bumbu, bet vidusmēra iedzīvotājam Latvijā vajadzīga tikpat, cik sunim piektā kāja. Savukārt rezultāts, kā jau ierasts, būs kārtējais “atklājums” – ka Latvijā katram ikdienā tik nepieciešamās pārtikas cenas turpina traukties augšup pa spirāles trajektoriju un ka nez kādēļ joprojām atrodamies visaugstākās inflācijas valstu topa smailē. Tajā pašā laikā atsevišķu ekspertu ierosinājums kaut nedaudz atvieglot pārtikas groziņu uz PVN samazināšanas rēķina paliek kā saucēja balss ministrijas gaitenī.
Vienubrīd gan no varas gaiteņu puses kautri kā neveikls “svepsts” paspruka arī burvju vārdiņš “taupība”, ko pagrūti, ja ne neiespējami savienot ar pašu valstsvīru izdarībām un tēriņiem, vai tur runa būtu par valdības autobāzes papildinājumu vai ministriju baļļukiem. Tā kā no augstākajām aprindām vismaz redzama piemēra, kam sekot, nav, iedzīvotāju rīcība vajadzību apmierināšanai iet savu gaitu. Līdz ar to varai nekas cits neatliek, kā plašākā mērogā par valsts ekonomiskās stabilitātes “bubuli” mālēt jaunu valsts struktūru ēku, zināšanu pildīta stikla kalna un bungādiņas tīkami tricinošiem mūzikas skaņu decibeliem paredzēta mūzu tempļa plānošanu.
Protams, nav jau šis “viegli riebīgais” rādītājs sasniedzis kritiskus, traģiskus un nāvējošus apmērus, lai arī nu jau kļuvis pēdējai desmitgadei rekordliels un ielauzies baisajā divciparu skaitļa kategorijā. Kas gan ir nožēlojams 10,1 procents uz bargo deviņdesmito gadu sākuma fona, kad šis lielums tuvojās četrciparu skaitlim? Ar to tad divas plaisas šķirtās grupas – vara un sabiedrība – vēl pagaidām var sevi mierināt. Taču diezin vai tā varēs darīt bezgalīgi.
