Dzirdot vārdu «satiksme», Latvijā droši vien katram rodas savas asociācijas. Ilggadējs sāpju bērns līdz riebumam bedrainu ceļu un bezgalīgu sastrēgumu veidolā.
Dzirdot vārdu “satiksme”, Latvijā droši vien katram rodas savas asociācijas. Ilggadējs sāpju bērns līdz riebumam bedrainu ceļu un bezgalīgu sastrēgumu veidolā. Lēti lidojumi, kas plašāk paver pārtikušās Eiropas parādes durvis un ļauj ieelpot ideālisma devu. Bravūrīgs ministrs, kas, pēc paša domām, prāta ziņā pārspēj vismaz piecus profesorus, kopā ņemot, un ir gatavs nolamāt par “gudrīšiem” un, kas zina, nomest no krēsliem visus, kas domā citādi nekā pats.
Tomēr ikdienā uz vidusmēra pilsoni, šķiet, visvairāk attiecas tieši visas ar sauszemes satiksmi saistītās būšanas un nebūšanas – pārbīdes vilcienu kustības grafikos un pārvietošanās nomalēs, kur pie vietējās pieturas reizi dienā piestāj vienīgais satiksmes autobuss, ja vien tas vispār kursē. Kā īpaša negācija, ar ko sastopas privātā transporta izmantotāji, minamas “korķu” virtenes galvaspilsētā un ne tikai.
Laika zobu apgrauztā un katastrofālā stāvoklī esošā tēva josta jau daudzus gadus brēktin brēkusi pēc nopietniem remontiem, un te maz līdzējusi atsevišķu politisko grupējumu “pirmsvēlēšanu jeb īslaicīgās lietošanas” asfalta kārta. Pēc ilgstošas valsts knauzerēšanās ar līdzekļu piešķiršanu un vilcināšanās darbināt ceļaruļļus gluži kā Laimes lācis gaistošajai robežai pāri “pārčāpojis” Vecās pasaules naudas pods, vienā mirklī padarot Latviju teju par ceļu būves Leiputriju un pieliekot pilnas rokas darba gan būvniekiem, tajā skaitā brāķdariem, gan darbu plānotājiem.
Savukārt autovadītājiem tas nozīmē ne vien saulainu perspektīvu nākotnē nelauzt savus auto un braukt pa gludākiem ceļiem, bet arī absolūti “brīvprātīgi obligātu” iespēju jau šodien, sēžot vesela “aklo pilotu eskadrona” sastāvā, nokurināt liekus par bargu naudu pirktās degvielas litrus. Šādu nebūt ne tīkamu atrakciju autobraucējiem, tajā skaitā daudziem tūkstošiem jelgavnieku, sagādājuši arī divās vietās pa ceļam uz Rīgu pašlaik notiekošo remontdarbu plānotāji.
Projektā iecerēts ieguldīt vairāk nekā pāris miljonu latu, lai divās vietās uzliktu luksoforus un veiktu virkni citu satiksmes drošības uzlabojumu. Cēlais mērķis – novērst jaunas traģēdijas, sakārtojot arī vienu no satiksmes drošības uzraugu iezīmētajiem “melnajiem punktiem”, kas negadījumu skaita ziņā ierindots pirmajā desmitniekā, protams, ir apsveicams. Vienlaikus dziļu neizpratni rada vēlēšanās aiz “dzīvību glābšanas” izkārtnes bez redzamas vajadzības ķerties klāt arī Jaunolaines krustojumam, kā arī fakts, ka visi vērienīgie remonti notiek burtiski ātrgaitas “bāņa” būvniecības priekšvakarā.
Turklāt nez kādēļ projekta īstenošanā pieļautas arī dažas “dīvainas” nepilnības. Piemēram, tikai mēnesi pēc remontdarbu sākuma pie Olaines pievedceļa uzraugi “attapušies”, ka ātrākai “ceļakājai” satiksmes dalībnieku rīcībā var nodot nevis vienu, bet divas kustības joslas, lai kaut mazliet atvieglotu braucēju ikdienu. Vairāk nekā savāda ir remontu veicēju taktika – uz noslogotās šosejas labot vienlaicīgi divus posmus, “lai šoseju sakārtotu maksimāli īsā laikā”. Vien tāds sīkums, ka remontdarbi ilgs “tikai” līdz novembrim, tā ka visi minēto šoseju ikdienā izmantojošie autobraucēji jau tagad var noskaņoties arī uz “maksimālu” nervu stipruma pārbaudi un tādu pašu neērtību pieciešanu, proti, tupēšanu Jūrmalas šosejas cienīgos “korķos”.
Līdz šim novērots, ka Jelgava kā pilntiesīgs Rīgas “guļamsatelīts” galvaspilsētai sastrēgumu ziņā līdzinās, sākoties pirmajiem apledojumiem. Tagad šo satiksmes slimību varam izbaudīt, negaidot aukstumu un pat neatbraucot līdz Jelgavai. Ja Latgales pusē uz robežas “pudeles kaklu” veidošanā palīdz Krievija, tad šajā Latvijas daļā var iztikt pat bez “lāča” līdzdalības. Pietiek ar “perfektu” darbu plānu.
