Pazīstamajam teātra kritiķim akadēmiķim Viktoram Hausmanim jau pāri septiņdesmit. Tomēr viņš rosīgi turpina strādāt Latvijas Zinātņu akadēmijas Literatūras, folkloras un mākslas institūtā, gatavojas izdot grāmatu par latviešu trimdas teātri.
Pazīstamajam teātra kritiķim akadēmiķim Viktoram Hausmanim jau pāri septiņdesmit. Tomēr viņš rosīgi turpina strādāt Latvijas Zinātņu akadēmijas Literatūras, folkloras un mākslas institūtā, gatavojas izdot grāmatu par latviešu trimdas teātri. Šoreiz viņa stāstījums par agrās jaunības pilsētu Jelgavu Otrajā pasaules karā, tautā dēvētajā vācu laikā.
Mani vecāki bija vienkārši cilvēki, bet mīlēja teātri. Un, ja jāiet uz izrādi, tad kur to puiku atstās? Jāņem līdzi. Tā es no kāda piecu gadu vecuma sāku iepazīt mākslas pasauli. Agrā bērnība pagāja Zaļeniekos. Varu teikt, ka esmu kristīts krogā. Netālu no Zaļās draudzes dievnama savulaik atradās Baznīckrogs. Taču trīsdesmito gadu sākumā šī ēka jau bija pārveidota par dzīvojamo māju, un viens dzīvoklis tajā pienācās manam tēvam Vilim Hausmanim, kurš strādāja Zaļenieku pastā. Mācītājs Pauls Heins, liels “joku Pēteris”, interesanta personība, atnāca pie mums uz mājām un tur arī mani nokristīja. Dažus gadus vēlāk ģimene pārcēlās uz Jelgavu.
Man gan laimējies, gan nelaimējies piedzīvot ļoti dažādus laikus. Ābečniekos un pirmajās klasēs sāku iet, kad vēl pastāvēja neatkarīgā Latvijas valsts. Tolaik pirmkārt mums iemācīja Latvijas himnu. Bija arī ābeces tipa grāmata ar stāstu par Latvijas seju. Tātad Latvija ir ar savu seju – šī apziņa nogūlās uz gadu gadiem.
Dievbījība un pretestības gars
Jelgavas Valsts skolotāju institūta paraugpamatskolā mūsu klases audzinātāja bija Vilma Skalde, profesionāli laba skolotāja. Es tolaik maz ko apjēdzu, bet nu saprotu, ka viņa bija no rainiski domājošām aprindām. Reiz, gatavojoties klases sarīkojumam, veidojām dzejas montāžu, kurā bija citāts no mūsu klasiķiem (iespējams, Andreja Pumpura): “To, ļaudis, pieminiet,/Vācietim neticiet.” Līdz sarīkojumam vārsma nenonāca, tomēr mums šī pretošanās gara apdvestā doma bija kā liels brīnums.
Vācieši karavīru formās, ar kuriem nācās tikties uz ielas vai citās sabiedriskās vietās, izturējās ļoti korekti, solīdi. Viņu arī nebija daudz, un nejuta, ka tie uzvestos kā okupanti. Taču, no otras puses, Latvijas valsts vairs nepastāvēja, savu himnu dziedāt nevarējām līdz pat 1943. gadam, kad vācieši cieta lielus zaudējumus pie Staļingradas. Tad ar lielu lepnumu sākām nēsāt pie svārku atlokiem piespraustas nozīmītes Latvijas karoga krāsās.
Esmu pateicīgs vācu laikam un savai pamatskolai, ka tur bija labi ticības mācības skolotāji – prāvests Jēkabs Ķullītis, mācītājs O.Gulbis. Viņi mums, skolēniem, ielika ne tikai kristīgās reliģijas, bet arī pasaules kultūras pamatus. Tie ir nepieciešami, lai saprastu vecmeistaru gleznas, apgūtu klasisko literatūru. Katrs rīts mums sākās ar lūgšanu. Visi – gan paraugpamatskolas, gan skolotāju institūta audzēkņi un skolotāji – sagāja zālē ēkas trešajā stāvā. Kāds no mācītājiem teica uzrunu. Tas nebija didaktiski, bet deva zināmu noskaņu, rezonēja ar mūsu dvēselēm.
Patvērums vai pat piepildījums
Domājot par represijām pret ebrejiem un čigāniem – aprindās, kur dzīvoju, zināja, ka kaut kas notiek, it kā šauj. Bet, ka mēs ļoti dzīvotu šai traģēdijai līdzi, – tādas sajūtas nebija. Tas ir dīvaini. Drusku varbūt par šauru nacionāli domājām. Es negalvoju, bet likās, ka ebreji un čigāni ir kaut kas cits. Ne Latvijas laikā, ne arī vēlāk viņus neienīda, bet vācu laikā vairums iedzīvotāju arī glābt neglāba (pēc muzeja “Ebreji Latvijā” datiem, holokaustā izglābti ap četrsimt, bet bojā gāja septiņdesmit tūkstoši Latvijas un divdesmit tūkstoši ievesto ebreju, savukārt no četrarpus tūkstošiem čigānu nogalināto bija no pusotra divi tūkstoši). Jēkabnieku pagastā šāvienus Ērmiķu priedēs pat varēja dzirdēt. Vispārcilvēciskā pasaules saprašana radās vēlāk, kad pieaugām. Ar komunistiskajām represijām (izsūtīšanām) 1941. un vēlāk 1949. gadā bija citādi. Sevišķi 1949. gadu pārdzīvoja visi – pabaiga neziņa, kurus un kāpēc izsūtīs, kurus – ne.
Tagad grūti iedomāties, kāda bija Jelgava kara laikā. Piemēram, tāda aina: pienāk vakars, pilsēta aptumšota – visi logi aizsegti. Kas būs rīt? Atkal nāks krievi? Saņemam ziņas par frontes līnijas iztaisnošanu, pēc kuras vācieši atstājuši tādas un tādas pilsētas. Taču, ieejot teātrī, ir gaišs. Veras priekškars, visi esam kopā. Tu skaties lugu un aizmirsti, kas ir ārpusē. Teātris tolaik bija garīgā patvēruma un piepildījuma vieta. Pat tad, ja tas nebija garīgs piepildījums, gribējās iet uz teātri, jo tas bija kaut kas cits.
Brīvās attīstības pēdējais punkts
Mūsu teātra mākslā ir paradokss, ka neatkarīgās valsts sasniegumu pēdējais punkts ir vācu laikā. Līdz tam divdesmit gadu bija attīstība, kad pilnveidojās aktieru, režisoru meistarība. Mākslinieki vēl bija jauni, spēka pilni. Paradoksāli šķiet arī tas, ka vācu laikā radošās brīvības bija vairāk nekā Kārļa Ulmaņa valdīšanas gados. Protams, padomju, krievu dramaturgu lugas uzvest nevarēja. Bet bija ļoti daudz labas Eiropas un arī latviešu klasikas. Eduards Smiļģis Rīgā mēģināja iestudēt pat Raiņa “Uguni un nakti”, kur tautas ļaunākais ienaidnieks ir Melnais bruņinieks. Līdz izrādei gan šis darbs nenonāca, beidzot viņu nobremzēja. Taču tāda uzdrīkstēšanās bija.
Jelgavas teātris tolaik strādāja ļoti labā līmenī, bija viens no spēcīgākajiem Latvijā. Pirmkārt, izcils aktieru ansamblis, otrkārt, repertuārs.
Ja salīdzinām, šodien teātrī daudz vairāk ienākušas izklaides lugas – muzikālas, uzjautrinošas. Pirms tam bija padomju laika sešdesmitie, septiņdesmitie, astoņdesmitie gadi, kad pie kasēm stāvēja rindas un teātris kaut pusvārdos runāja par to, ko avīzes nerakstīja. Vācu laikā uz skatuves nerādīja, kas patlaban dzīvē notiek, bet risināja lielas cilvēciskas problēmas, runāja par sapņiem, jūtām. Par tā laika aktieriem Ēriku Prinduli, Elvīru Līcīti, Elzu Tauriņu, Valfrīdu Streipu, Elzu Rozīti, Jāni Ķikuli, Ansi Mitrēvicu un citiem esmu rakstījis savā grāmatā “Vecās Jelgavas aktieri” (izdevniecība “Zinātne”, 2001. gads). Te var akcentēt teātra studiju, kas arī tolaik darbojās Jelgavā un kurā pirmos stingros soļus uz skatuves spēra aktrise Elza Radziņa. Vācu laikā Jelgavas teātrī iestudēja arī operetes. Ļoti iecienītas bija Franča Lehāra “Grāfs Luksemburgs”, “Paganīni”, tomēr izklaides faktors nebija galvenais.
Jelgavā kā Venēcijā
Viens no manas agrās jaunības spilgtākajiem iespaidiem bija Osvalda Glāznieka tēlotais Klauzens Gerharda Hauptmaņa lugā “Pirms saules rieta”. O.Glāznieks bija ārkārtīgi interesanta personība. Trīsdesmitajos gados kā aktieris un mākslinieciskās daļas vadītājs strādājis Jevgeņija Vahtangova teātrī Maskavā. 1941. gada ziemā, kad uzbrūkošais vācu karaspēks ieņēma piemaskavu, kur Glāznieks dzīvoja, viņš nokļuva Latvijā. Rīgā viņam strādāt neļāva, bet Jelgavā gan. 1944. gadā jau krievu ieņemtajā Latvijā izcili talantīgais aktieris tika arestēts, miris ieslodzījumā. Liela daļa Jelgavas teātra aktieru emigrēja un turpināja darboties trimdā.
Jelgavas teātri slavenu darīja no Lielvircavas pagasta nākušā dekoratora un gleznotāja Arvīda Miervalža Spertāla skatuves ietērps. Pirms pāris gadiem, aizlidojot uz Itāliju, apskatot Venēciju un braucot pa Lielo kanālu, man pēkšņi sāka likties, ka kādreiz tur esmu bijis, ka man šī ainava un silueti pazīstami. Atminējums vienkāršs – Venēcijas skata dekorācija palikusi atmiņā no bērnības, kad to redzēju uz Spertāla dekorētās Jelgavas teātra skatuves.
Man žēl nākamo jelgavnieku paaudžu, kas veco Jelgavu nepieredzēja. Latvijas Mākslas akadēmijas Mākslas vēstures institūta direktore Elita Grosmane nesen laida klajā kompaktdisku “Jelgava: arhitektūras un mākslas virtuālā rekonstrukcija”. Tur jūt to daudzu gadsimtu vēsturi, kas pilsētā bija nogūlusies.
