7. septembra vakarā jelgavnieku uzmanību Sv.Annas baznīcā saistīja ērģelnieces Kristīnes Adamaites un soprāna Ievas Manoni koncerts romantiskās noskaņās, kam varētu arī dot nosaukumu «Lūgšana».
7. septembra vakarā jelgavnieku uzmanību Sv.Annas baznīcā saistīja ērģelnieces Kristīnes Adamaites un soprāna Ievas Manoni koncerts romantiskās noskaņās, kam varētu arī dot nosaukumu “Lūgšana”.
Lai arī tieši šis vārds bija divu kompozīciju nosaukumā, tam atbilda lielākā daļa koncertā atskaņoto darbu, kas arī šim mērķim bija izraudzīti. Baroka lielmeistars Dītrihs Bukstehūde, romantisma laikmeta komponisti Sēzars Franks, Maksis Rēgers, Hugo Volfs, arī latviešu skaņradis Pēteris Vasks bija galvenās koncerta “asis”, ap kurām grupējās pārējie autori – B.Godārs, R.Hāns, A.Diparks.
Koncerta ievadījumā poētisks, brīžiem liriskām atkāpēm caurstrāvots P.Vaska “Fe Deum” vairāk ieturēts tumšos toņos, kura skandējums padevās labi, apliecinot ērģelnieces K.Adamaites meistarību. Lai arī, uzstāšanos iesākot ar H.Volfa, izsmalcinātā vēlīnā romantisma pārstāvja, darbiem “Lūgšana” un “Ciešanu nedēļa”, balss vēl skanēja bikli, koncerta turpinājumā tā īpašniece soprāns I.Manoni pārliecināja arvien vairāk. Ļoti labi izdevās vēlīnā romantiķa M.Rēgera “Marijas šūpuļdziesma”. Ne vēsts no skaņraža kontrapunkta vijumiem bagātā skaņuraksta. Vienkāršība, dabiskums, dienvidu saules gaisma un grācija, kas tik labi saskanēja ar I.Manoni brīnumaini tembrēto balsi un K.Adamaites smalkjūtīgo pavadījumu.
Godinot izcilo baroka meistaru D.Bukstehūdi viņa 370. dzimšanas dienā, bija izraudzīti mazāk pazīstami ērģeļdarbi – “Nu Svēto Garu lūgsim mēs”, “Uz manu mīļo Dievu” –, iezīmējot gaišākas korāļa skanējuma krāsas, dažbrīd arī baroka, tik raksturīgo punktējumu, ko sastopam pasakaljās (šoreiz D.Bukstehūdes Prelūdijā Do mažorā). Diemžēl ne tik bieži pie mums skan H.Volfa un M.Rēgera kompozīcijas, tāpēc to iekļaušana programmā vērtējama visnotaļ atzinīgi, kam, protams, liels izglītojoši audzinošs efekts. Jāatceras, ka pirmās Latvijas brīvvalsts laikā, piemēram, M.Rēgera opusi skanēja bieži, zināmā mērā ietekmējot latviešu skaņražus (Alfrēds Kalniņš, Ā.Ābele). Jā, cēlums, līdzsvarotība, dzejiskums – šīs no Johanesa Brāmsa iespaidā gūtās M.Rēgera daiļrades īpašības klausītājus saista arī šodien, gluži tāpat kā flāmiski piesātinātais S.Franka skaņuraksts. Katram izpildītājam ir tiesības uz savu skaņdarba tulkojumu. Ērģelnieces K.Adamaites sniegums atturīgi cēls, smalks, bet gribējās saklausīt asāku smeldzīgumu, kas varbūt iederētos S.Franka la minora korālim. Šķiet, gan K.Adamaitei, gan I.Manoni piestāvēja vakara noslēguma daļa ar tajā pārstāvēto franču mūziku. Dziļi saviļņoja A.Diparka Lamento (K.Adamaites sniegumā) un B.Godāra “Mīla”. Šķietami ne visai plašā soprāna I.Manoni balss negaidīti gluži operiskā vērienā ieskanējās R.Hāna kompozīcijā “Klorisai”.
Labas mūzikas teicams atskaņojums Sv.Annas baznīcā ar mācītāja Tāļa Rēdmaņa trāpīgu lasījumu no Vecās derības bija kā garīgs piepildījums nedēļas izskaņā.
