Ja Latvijā būtu jāsastāda «visbīstamāko» augsto amatu saraksts, nevis ņemot vērā sprādzienbīstamību un tamlīdzīgus neveselīgus parametrus, bet «reālu varbūtību» krist nežēlastībā un izlidot no mīkstā krēsla.
Ja Latvijā būtu jāsastāda “visbīstamāko” augsto amatu saraksts, nevis ņemot vērā sprādzienbīstamību un tamlīdzīgus neveselīgus parametrus, bet “reālu varbūtību” krist nežēlastībā un izlidot no mīkstā krēsla, vismaz dažus “kandidātus” varētu nosaukt acumirklī. Divas nozares, kuru darbinieki gadiem ilgi izmisīgi cīnās par cilvēka cienīgu atalgojumu, ir medicīna un izglītība, tā kā attiecīgo jomu ministru krēsli kļuvuši par ideālu giljotīnu politiskajai pašnāvībai.
Nemainīgi ar “politisku jūtību” un intrigām visos laikos izcēlies arī ievērojamākā sabiedriskā plašsaziņas līdzekļa – Latvijas Televīzijas (LTV) – ģenerāldirektora amats. Kopš neatminamiem laikiem šīs Zaķusalas struktūras vadība un darbinieki centušies visiem līdzekļiem pievērst valsts uzmanību vajadzībai pēc mūsdienīgiem tehniskajiem resursiem, atrādot arī auditorijai muzeja ekspozīcijā iekļaujamas videokameras un skaļāk paklaigājot par nepietiekamajiem finanšu resursiem darbinieku algu palielināšanai. Kredīta galvojuma atteikums savulaik kļuva par veicinošu faktoru nespējai celt radošo kvalitāti un nīkuļošanai zemu reitingu muklājā.
Augstāko nebūšanu virsotni, šķiet, sasniedza pēdējā skatītāju iecienītā raidījuma “De Facto” pārraide, kad sižeta pieteikumus vairākkārt pārtrauca Hārlemas reperu bungošanas cienīgi ritmi, bet vizuālo telpu aizpildīja abstraktās mākslas standartiem atbilstošs attēls. Tā nu tehniskās problēmas bija jāmaskē ar reklāmas pauzēm, bet raidījuma auditorijai atlika uz pāris stundām slēpties aiz pacietības bruņām.
Pēc skaļās blamāžas uzraugošās institūcijas – Nacionālās radio un televīzijas padomes (NRTVP) – personāliju kaulainie pirksti ne pirmo reizi pēc līdzīgām situācijām tika pavērsti LTV ģenerāldirektora Jāņa Holšteina virzienā, sparīgi izsakot gatavību viņu nomainīt. Vēlāk pozīcija tika nedaudz mīkstināta, dodot laiku simboliska mājas darba izpildei un attīstības vīzijas buršanai.
Tomēr šķiet, ka galvenā problēma ir gluži cita. Pietiek atcerēties par NRTVP locekļu atkarību no politiskajām aprindām un Saeimas spīkera Induļa Emša skriešanu žēloties pie sava partijas biedra un NRTVP priekšsēža Aivara Berķa par paša “tīklu” un “lopu iztikas minimuma” izteikumu pārraidīšanas “nekorektumu”. Nav grūti atsaukt atmiņā daudzkārt pausto, ka ilgstoša LTV turēšana pusbadā kļuvusi par savdabīgu varas “diedziņu” neatkarīgi no personālijas uzņēmuma vadītāja postenī. Kā papildu lielkalibra skabargas varas kuslajā mīkstumā allaž bijuši skandalozie un valdošajām politiskajām aprindām neglaimojošie Ziņu dienesta sižeti.
Ņemot vērā ieilgušo resursu nabadzību, stipri jāšaubās, vai pat kārtējā tās vadītāja nomaiņa dotu būtisku ieguldījumu nacionālās tālrādes attīstībā, ņemot vērā faktisko LTV uzraugu atrašanos uz politiskās prostitūcijas paneļa. Jāsaprot, ka mūsdienīgas raidorganizācijas darbību nav iespējams nodrošināt bez pienācīga aprīkojuma, bet tā iegādei nepieciešami līdzekļi. Kamēr vara izliksies to nesaprotam, sapņi par augstiem sabiedriskās televīzijas reitingiem gaisīs debesu ekrānā kā dūmi. Un “De Facto” problēmas izrādīsies tikai sākums.
