Ar nenoteiktu regularitāti vismaz reizi dažos gados atsevišķi tautas kalpi vienojas sagādāt kādai izredzēto grupiņai nelielu haltūru, ko veiksmīgi nomaskē aiz parlamentārās izmeklēšanas komisijas skanīgā nosaukuma.
Ar nenoteiktu regularitāti vismaz reizi dažos gados atsevišķi tautas kalpi vienojas sagādāt kādai izredzēto grupiņai nelielu haltūru, ko veiksmīgi nomaskē aiz parlamentārās izmeklēšanas komisijas skanīgā nosaukuma. Darbs kaulus nelauž, samaksa visai dāsna, bet lieks latiņš, tā teikt, kabatu nespiež.
Šādu komisiju pamatideja nebūt nav peļama, taču jaunāko laiku Latvijas vēsturē šo “izmeklēšanas brigāžu” darbība vairāk atgādina ākstību. Tā savulaik politiķu grupa centās atmaskot augstas raudzes ierēdņus, kas brīvajā laikā izklaidējās, velkot gultās mazas meitenītes un zēnus, taču komisijas aktivitātes beidzās ar tās priekšsēdētāja “jautrās haizivs” Jāņa Ādamsona apvainojošo izmuldēšanos no Saeimas tribīnes un sēšanos uz apsūdzēto sola. Cita komisija raudzīja atklāt, kurā laukā tad īsti eksbaņķieris un politiķis Einārs Repše “šķin lielo kāpostu”, bet arī tās veikums bija tikpat pamanāms kā neredzamais cilvēks. Vēl senāk censoņu kopa ar apņēmības lāpstām roķelēs centās “atrakt” pazudušo trīs miljonu slēptuvi, bet atdūrās pret “superadvokāta” Grūtupa sarakstītās tiesību komentāru grāmatas argumentu tēraudu.
Tomēr laikam vēl nenopietnāk izskatās pagājušajā nedēļā formētā parlamentārās izmeklēšanas komisija nelikumīgu un neētisku tieslietu jomas darboņu atmaskošanai, kas par savu mērķi jau šobrīd izvirzījusi neizpildāmu uzdevumu. Kā smejies, pēc tās balamutīgā līdera Jura Dobeļa sacītā, deputātu saujiņas misija būšot ne vairāk un ne mazāk kā “uzlabot tieslietu sistēmu”… Tiesa gan, ar konkrētu plānu tās veikšanai pagrūti.
Iespējams, labākais veids, kā minētās komisijas pēddziņi varētu demonstrēt savu pilsonisko stāju, būtu jaundibināto grupiņu uz karstām pēdām izformēt, ar katru nenotikušo sēdi ietaupot vairākus simtus latu nodokļu maksātāju naudas. Jo viss pārējais saistībā ar šādu komisiju “darbību” jau sen redzēts – paiet daži mēneši vai gadi, un tā pati deputātu apvienība sapulcējas, lai sabiedrībai kautri paziņotu par kārtējo izkalto čiku, bet diezin vai tas kādam vajadzīgs. Ja nu vienīgi pašam lielrunātājam Dobeļa kungam – publicitāte tomēr ir un paliek publicitāte.