Mūsu daudzdzīvokļu mājas kāpnēs ārdurvīm, kā jau daudzviet, ir slēdzene ar kodu. Tādēļ nācēji, kas nav pazīstami, parasti līdz dzīvoklim tik vienkārši netiek.
Mūsu daudzdzīvokļu mājas kāpnēs ārdurvīm, kā jau daudzviet, ir slēdzene ar kodu. Tādēļ nācēji, kas nav pazīstami, parasti līdz dzīvoklim tik vienkārši netiek. Ja kāds bez pieteikšanās un koda noskaidrošanas zvana pie durvīm, tas parasti ir kaimiņš. Tā arī nodomāju un atvēru durvis. Taču koridorā stāvēja varena auguma svešs vīrs džinsa jakā. Būtu ne visai laba sajūta, ja pēc acu uguntiņām tūlīt nevarētu manīt, ka nācējam ir labi nodomi. “Es no Kriminālpolicijas!” viņš teica. Neziņa, kas tas par nācēju, tūlīt beidzās. “Jā, bet kāpēc pie manis ierodas policija?” tomēr mazliet bažīgi turpinājās mans iekšējais dialogs. Stāsts bija šāds.
Uz 1. septembrī Jelgavā notikušo otro Vienotības velobraucienu gatavojāmies nepajokam. Ar saviem diviem “mājas” velosipēdiem mūsu ģimenei, radiem, draugiem nepietika. Vajadzēja aizņemties vēl divus. Protams, kad brauciens laimīgi beidzās, divus aizņemtos divriteņus vajadzēja atdot. Bet pirmā skolas diena, darbu steiga, un – viens vairākas diennaktis nostāvēja kāpņu telpā, līdz beidzot bija nozagts. Tā ir nepatīkama atziņa, kas rada nejēdzīgas aizdomas, paššaustīšanu. Draugi – velosipēda aizdevēji mierināja: “Nekas, nekas – desmit gadu vecs ritenis.” Taču gribot negribot sāku jau lūkot, kur varētu dabūt kaut ko līdzīgu, jo tā to lietu atstāt taču nevarēja.
Un izrādījās, ka Kriminālpolicijas inspektors bija atnācis tieši saistībā ar nozagto braucamrīku. Kaut policijai nebiju žēlojies. (Ies tur kāds to riteni speciāli meklēt! Darbinieku trūkst un esošie droši vien aizņemti ar smagiem noziegumiem.) Divritenis bija atrasts. Cik sapratu, to paņēmis cilvēks, kas atkarīgs no narkotikām. Tas nu bija “uzrāvies” ar vairākiem dažādā veidā (arī pārkniebjot atslēgas trosi) nozagtajiem riteņiem. Izmeklēšanā viņš norādījis uz mūsu kāpņu telpu, kurā aizdotajam velosipēdam bija “pieaugušas kājas”. Protams, policijai paldies par darbu. Tomēr reizē ar atvieglojuma nopūtu jāatzīst – es kā cietušais neesmu šīs situācijas pozitīvais tēls. Iznāk, ka manas nevērīgās attieksmes dēļ vienam cilvēkam būs jādodas cietumā (viņš jau droši vien “sēž” pirmstiesas izmeklēšanā). Labāk taču būtu, ja tāds agrāk vairākkārt sodīts vīrs ietu pa pilsētu un viņam nebūtu ko zagt – viss, kā pienākas, nolikts, sakārtots, nekur neko nevar paņemt. Nekas cits neatliek,
kā “pavilkt svītru” braukt, piemēram, uz Rindzeli, kur, gadu dzīvojot vecajā muižā iekārtotajā rehabilitācijas centrā un strādājot pusnaturālā saimniecībā, ne viens vien apņēmīgais ticis vaļā no narkotikām. Vislabāk tādā krīzē var palīdzēt otrs cilvēks – “cīņubiedrs” narkomāns, kas grib atbrīvoties no savas atkarības. Bet te, lūk, cilvēks pa nakti mierīgi iet un redz – velosipēds pieslēgts ar tievu trosīti vai nolikts aiz nedrošas koda atslēgas. Tad vēl kaut kas līdzīgs. Apzagtie šajā situācijā var būt tādi kā kārdinātāji likuma pārkāpuma izdarīšanai.
Lai dzīvē vairāk prieka, kas citiem neliek ciest! Gan tiem, kas cietumā, gan tiem, kas sēž mājās!
